No personīgā arhīva





Sākam publicēt romānu – 
turpinājumu Blaumaņa “Purva bridējam” 0

“Kas tās mums, latviešiem, par bailēm no klasiķiem? Citu valstu literāti vienā mierā raksta “sikveilus” – populāru romānu turpinājumus. Tādi ir “Rebekai”, “Krusttēvam”, “Džeinai Eirai”, “Dziedoņiem ērkšķu krūmā”, “Vējiem līdzi” un vēl daudziem. Es domāju, Blaumanis tikai priecātos par iespēju saviem varoņiem dzīvot vēlreiz,” romāna pēcvārdā prāto tā autore Ilga Katlapa. Viņas pazīšanās ar Rūdolfa Blaumaņa tēlu pasauli ir sena, daudzveidīga un ražīga – no laika, kad piecu gadu vecumā sēdējusi zem šujmašīnas galdiņa Priekules novada Krotes pagasta “Melderos”.

Reklāma
Reklāma

 

Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
Jau rīt Krievijas raķetes var lidot uz jebkuru valsti. Zelenskis par iespējamiem draudiem Eiropai 188
TV24
Šoreiz “šefs” ir pielaidis kolosālu kļūdu. Vai Krievijas elite patiesībā gaida Putina nāvi? 41
Lasīt citas ziņas

Piecu gadu vecumā lasīji Blaumaņa darbus? Jā, atbild Ilga Katlapa: “Agri iemācījos lasīt, brāļu un māsu man nebija, tālab daudz laika pavadīju ar grāmatām, kā arī laukā un mežā kopā ar vecomāti. Skolu sāku apmeklēt sešu gadu vecumā, mācības padevās viegli. Ieguvu divas augstākās izglītības – RTU un Kultūras koledžā. Jomas kardināli atšķirīgas, tomēr lielāku aizrautību un interesi rada kultūras procesi, iespēja tos vērot, piedalīties un mazlietiņ arī veidot. No inženierzinātnēm esmu ieguvusi galvenokārt loģisku, pragmatisku domāšanu, kura, lai gan tas varētu šķist dīvaini, ļoti palīdz jebkurā radošā procesā – liek pašorganizēties, darboties mērķtiecīgi un plānveidīgi.”

Vēlāk Blaumaņa varoņi sastapti, izspēlējot drāmu “Ugunī” Kultūras koledžā, kur Ilga apguvusi amatierteātru režiju. Tēlu padziļināta izpēte uzdevusi jautājumus, uz kuriem vēlāk atbildes palīdzējuši atrast Viestura Rudzīša vadītie psihodrāmas kursi. “Visi zina, ka “Purva bridējs” ir par mīlestību. Bet vai ir? Lobojot slāni pa slānim, kārtai, lappusei, es atradu tik vien kā mazītiņu mīlestības aizmetnīti “pašā lādes dibinā”,” teic autore. Viņa to lielo, smacējošo un fatālo, kas valda Blaumaņa varoņu starpā, sauc gluži neierastos šim darbam vārdos – par bailēm un izmisumu. “Kristīnei tās ir bailes pamest savu kalpones kārtu, izvēlēties svešu, nezināmu, lai arī nodrošinātu dzīvi, netikt galā ar jauno sociālo statusu. Labāk pierastā, paredzamā, “godīgā” nabadzība nekā pārticība un miers. Un Edgars, klasiskais atkarīgais (trīskāršs – no alkohola, nikotīna un seksa), bez mātes augušais, meklē tikai mīlestības donoru, pats negrasoties dot ne kripatu pretī. Viņa valodā katrs teikums sākas ar “es”, “man” – ņēmēja un patērētāja domāšana.” Arī Vešerienes tēlā Ilga Katlapa atradusi savu daļu savtīguma un aprēķina: “Vienlīdz svarīgi, ja ne vairāk par meitas laimi viņai rūp nodrošinātas vecumdienas zem Akmentiņa jumta. Nav jau ko nosodīt: pensiju sistēma vēl nebija ieviesta. Un Kristīne maļas kā starp dzirnakmeņiem. Kā notika ar vienu viņas prototipu, mēs zinām: tā arī samalās… Bet es piedāvāju savu variantu, kurā Kristīnei tiek vairāk laimes. Jo viņa mainās.”

CITI ŠOBRĪD LASA

Pirms ķerties pie rakstīšanas, Ilga Katlapa jau gadiem bijusi rakstītāja tautasdziesmu nozīmē – musturotāja, adītāja. Iesākusi studiju gados, kad nācās knapināties un cepuri vai džemperi uzdarināt “no nekā”, ierasto nodarbi nepameta, bet turpina pilnveidot TLMS “Engure”, piedaloties izstādēs, gadatirgos, apdāvinot draugus un mājiniekus. Ne tik sen noadītas desmit volānšalles – pa vienai katram mēnesim, izņemot jūliju un augustu – tie mums padevušies gana silti, lai varētu iztikt bez šalles. “Bet kā rakstniece laikam esmu sekojusi vecākā dēla pēdās, viņš ir jau piecu grāmatu autors, raksta par ekonomiku, vēsturi, arī detektīvus,” saka Ilga. “Turot rokās viņa kārtējo grāmatu, es reiz nodomāju: vai es arī tā nevarētu? Jo ideja jau manī gruzdēja, turklāt nule biju aizdzīvojusies līdz mūža zīmīgajiem 50:50.”

Romāna pirmās nodaļas tapušas tajā ziemā, kad Rīgā pie valdības nama Gints Gaiķēns ar domubiedriem bija uzslējis telšu pilsētiņu, lai cīnītos par savām idejām un tiesībām. “Man, siltummīlei, tas šķita īsts varoņdarbs – es uz mūrīša sacerēju romānu, viņš grabēja mīnus divdesmit grādos. Tālab Kristīnes un Edgara mājas nosaucu par “Gaiķēniem”. Sveiciens Gintam, kaut arī dzīvē neesam tikušies! Tik ekstrēmus protestus pati (vēl?) nekad neesmu veikusi, tikpat daudz var panākt ar nogaidīšanu, kalkulēšanu, aplenkumu vai spītību,” autore uzskata. Dzīvē pieredzēts gana – reiz pēc strauji samazināta algas apjoma veselu gadu pēc obligātajiem maksājumiem īpašumā palika vesela govs – diemžēl tikai monētas izskatā. “Toties kopš tā laika mani nebaida ne sausums, ne plūdi, ne melanholijas uzkrišana uz galvas. Nekas jau nav mūžīgs – kā veiksme, tā nelaime,” filozofiski secina Ilga.

Autore nav mēģinājusi atdarināt Blaumaņa rak-stības stilu, taču to gan tiekusies panākt, lai rakstīts būtu tīrā latviešu valodā: “Ņēmu atkal R. B. Kopotos rakstus un izpētīju, ka nedaudz svešvārdu tolaik ticis lietots – nianse, hipotēka, ideja, ironija, toties neviens vēl nesmaidīja, tikai “smīnēja”! Un arī “mīlu” Rainis vēl nebija ieviesis.”

Jautāta, vai pati nevēlētos dzīvot kādā citā laikmetā, Ilga Katlapa pārliecināti saka: “Nē. Gandrīz gadu dzīvojusies simtgadīgā pagātnē, priecīga atgriezos mūsdienās, pie mobilā telefona, zobārstniecības un psihoterapeita pakalpojumiem, tūrisma firmām, dārza svētkiem, ūdensklozeta, arbūziem un sociālajām garantijām. Man laika mašīnu nevajag, pietiek ar parasto.”

Kumeļu sauks Delveris (Romāna sākums)

”Es nolieku savas vieglās dienas…

… un te nu tās ir,” – Kristīne domā, baltā kleitā un plīvurā stāvot blakus Edgaram baznīcas priekšā, kamēr debešos ceļas zvana skaņas. Skaidri var saklausīt: Te! Nu! Tās! Ir! Un arī: Nu! Viņš! Ir! Tavs!

Kristīnes māte, mātesbrālis Jēkabs, daudzi no Alaines muižas kalpotājiem jau sagājuši baznīcā un gaida parādāmies jauno pāri. Edgara vecāki ir kapu kalniņā, jo atbraucis viņa krusttēvs no ”Poļiem”, kur Edgars pavadīja vairākus gadus, pirms sāka Alaines muižā kalpot par zirgu puisi. Viņa tēvs savulaik sabija piķiera amatā, un puika no mazām dienām prata rūpēties par dzīvniekiem, tomēr labāk par suņiem viņam patika zirgi.

Reklāma
Reklāma

– Kad zirgs auļo, tad viņš daudz neatpaliek no putna, – Edgars mēdza teikt.

”Poļos” pavadītie gadi, par nelaimi, atstāja neglītas pēdas puiša uzvedībā un pat izskatā. Pusmuižā bija cieņā gan alus, gan brandvīns. Katrs nopietnāks darbs netika ne sākts, ne beigts bez stiprās dziras, par svētkiem nemaz nerunājot.

Turpretī Kristīne, atraitnes vešerienes meita, bērnību un jaunību tika pavadījusi Alainē, no tievas, lielacainas meitenes lēnām pārvērzdamās staltā, lokanā jaunavā. Barons, ievērojis arī viņas raito soli un čaklās rokas, pieņēma to muižā par istabeni.

Muižas iekštelpas kopš neatminamiem laikiem pārraudzīja Asta madāma, kunga attāla neprecēta radiniece, gan stingra, vērīga un sīkumaina, gan saprotoša un piedodoša pret kalpotājiem, ja tie savus pienākumus veica apzinīgi. Edgara tēvs baronam bija kalpojis arī viņas laikā, tādēļ madāmu nepatīkami pārsteidza Edgara jaunais veidols pēc atgriešanās Alainē. Viņa cerēja, ka kopā ar pārvaldnieku izdosies puisi pievaldīt, taču šis nodoms izrādījās ne tik viegli izpildāms. Zirgi, protams, spīdēja un laistījās, un to pašu varēja teikt par kopēja acīm, sieviešus uzlūkojot. Muižā netrūka arī citu neprecētu puišu, to starpā kučiers, sulainis, galdnieks, ratnieka dēls, brūža strādnieki, bet meiču savaldzināšanā Edgars atstāja pārējos tālu aiz muguras. Kā ērzelis, Alainē visi runāja.

Krogā ”Maskava”, kurš pie nosaukuma tika, šķiet, tādēļ, ka tā apmeklētāji nereti nozuda uz tik ilgu laiku, it kā patiesi būtu uz Maskavu nobraukuši, viņš bija itin biežs viesis. Nepagāja ilgs laiks, kad trijotni Edgars – kučiers – sulainis Vīskrelis – jau bija iedēvējuši par ”nešķīsto trīsvienību”. Atšķirība pastāvēja vien brandvīna izpausmēs, kad tas nonāca pudeles brāļu galvās: kučierim vilka uz miegu, Vīskrelim uz dziedāšanu, bet Edgaram uz strīdiem vai, labākajā gadījumā, mīlas varoņdarbiem. Tad gāja vaļā kacināšanās un derības, kuras beidzās dažādi, bet labi nekad: ar izsistiem logiem, zem svešām gultām aizmirstiem kājautiem un barona solījumiem negantnieku patriekt.

– Beigta dzīve būs meitai, kura šo par vīru dabūs! Ikviena to apjēdz, tomēr, Edgaram parādoties, visām pupi gaisā! – vienvakar bija teikusi vešeriene, atstāstot virtuvē noklausītos un, jādomā, krāšņām izdomas puķēm apaudzētos stāstus, kuru sākums meklējams ”Maskavas” krogā vai Edgara biksēs.

Kristīne vairs neatminas, bet varbūt mātes vārdi lika puisī ielūkoties vērīgāk.

Ak, šis kopš bērnības negantais piķiera dēls, ar kuru meitene vienlaikus gāja skolā un uzauga tepat netālu viens no otra! Viņa labprāt palīdzēja vecajam dārzniekam izravēt rožu vai hortenziju dobes, jo viņa kreisajai rokai trūka pirkstu. Edgars dažreiz dabūja grūtāku darbu: izlauzt no zemes celmus, kuri palikuši muižas parkā pēc vētras aplauztu koku nozāģēšanas. Par darbu pārvaldnieks deva rubli, bet strādnieks pamanījās gan suņus sarīdīt uz kaušanos, gan Kristīni sabiedēt, aiz koka noslēpies.

Neskatoties ne uz ko, viņa to redzēja citām acīm nekā pārējie…

Edgars bija uzaudzis bez mātes, bet Kristīne bez tēva. Tukšo vietu Kristīnē aizpildīja klusums, turpretī viņam – skaļums. Viņa centās pasaulei izpatikt, Edgars spītēja visiem. Atšķirīgi kā diena un nakts, patiesībā viņi bija divas puses no kaut kā viena!

(Turpinājums “Latvijas Avīzes” 
ceturtdienas numurā)