Mobilā versija
-1.7°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
25. marts, 2013
Drukāt


Deportācijas – politisko represiju forma ar genocīda iezīmēm

gulags_62

Stenforda (ASV) universitātes vēstures profesors Normans Neimarks par masu deportācijām raksta: “Piespiedu deportācijām bieži piemīt genocīda politikai raksturīgas iezīmes, kad cilvēkus ar varu izdzen no mājām, bet tos, kuri pretojas, nogalina.

 

Arī tad, ja piespiedu deportācijas mērķis nav bijis iedzīvotāju iznīcināšana, tās izraisītās sekas bieži neatšķiras no genocīda sekām.” Katrā pēc PSRS augstāko varas iestāžu lēmumiem veiktajā deportācijā režīmam nevēlamajai iedzīvotāju grupai tika noteikta konkrēta nometinājuma vieta un termiņš – izsūtījums uz noteiktu laiku, izsūtījums bez termiņa norādes, izsūtījums uz “mūžīgiem laikiem”. Kad 1949. gada marta beigās no Latvijas iesprostotus 33 ešelonos aizveda 42 125 cilvēkus, neviens no viņiem nezināja, par ko tiek dzīts svešumā, uz kurieni, uz cik ilgu laiku. Briesmīgā patiesība atklājās vēlāk specnometinājuma vietās. Tikai tad kļuva skaidrs, ka viņi izsūtīti uz “mūžīgiem laikiem”, tātad cerības atgriezties mājās nav ne viņiem, ne viņu bērniem.

 

Notiesāti divreiz

“Vēlīnajā staļinismā” (1948 – 1952) PSRS politiskās vadības un represīvo iestāžu galvenā uzmanība bija vērsta uz tādas normatīvo aktu bāzes izveidi, lai pēc tās notiesātie un izsūtītie nekad vairs nevarētu atgriezties agrākajā dzīvesvietā. Viens no politisko represiju pastiprināšanas iemesliem soda termiņu beigšanās 1937./1938. gada Lielā terora laikā nometnēs vai cietumos ieslodzītajiem. Režīms nevēlējās pieļaut, lai šie cilvēki atkal atgrieztos savā agrākajā dzīvesvietā.

1948. gada 21. februārī pēc PSRS Valsts drošības ministrijas (VDM) Sevišķās apspriedes ieteikuma PSRS Augstākās padomes (AP) prezidijs izdeva dekrētu, saskaņā ar kuru visi “sevišķi bīstamie valsts noziedznieki” pēc soda izciešanas atkal nosūtāmi beztermiņa nometinājumā. “Sevišķi bīstami” bija tie, kas skaitījās spiegi, diversanti, teroristi, trockisti, labējie, meņševiki, anarhisti, nacionālisti, baltgvardi, kā arī citi pretpadomju organizāciju un grupu dalībnieki un personas, “kuras savas pretpadomju darbības un sakaru dēļ rada draudus”. Uz tā paša dekrēta pamata PSRS VDM vajadzēja nosūtīt izsūtījuma nometinājumā dekrētā iepriekš uzskaitītās personas, kas pēc soda izciešanas jau bija atbrīvotas.

1948. gada 26. oktobrī izdotā PSRS VDM ģenerālprokurora direktīva valsts drošības orgāniem uzdeva arestēt un nosūtīt nometinājumā visus tos sodu izcietušos “noziedzniekus”, kuri bija atbrīvoti pēc kara beigām.

No jauna arestētajiem uzrādīja apsūdzības pēc tiem pašiem Kriminālkodeksa pantiem, pēc kuriem tie sodu nometnēs un cietumos jau bija izcietuši. Atkārtota soda piemērošana pat pēc padomju krimināltiesību pamatprincipiem bija klaja nelikumība! Tāpat tādu soda veidu kā beztermiņa izsūtījums varasiestādes oficiāli nemaz nedrīkstēja noteikt!

1941. gada 14. jūnijā izsūtītajiem sākumā noteica 20 gadu izsūtījumu, bet 1946. gadā viņus ieskaitīja deportēto kategorijā, kam izsūtījuma termiņš nebija norādīts. Krievu vēsturnieks V. Zemskovs, kura pētījumi par specnometinātajiem patlaban ir visprecīzākie, norāda, ka šī deportēto kategorija skaitījusies ar “paaugstināto sociālo bīstamību”, tādēļ parastais specnometinājuma režīms “pretpadomju elementiem” uzskatīts par pārāk vaļīgu un piemērots daudz stingrāks. Izsūtījumā nometināto statusā šie cilvēki atradās līdz 1952. gada beigām, kad viņus pārcēla specnometināto stāvoklī.

Līdz 1948. gada beigām visi kādreiz deportētie bija sadalīti tajos, kam izsūtījuma termiņš noteikts, un tajos, kam piemēroja beztermiņa nometinājumu. “Vēlīnajā staļinismā” klāt nāca vēl trešais, visbargākais – “mūža nometinājums”.

 

Tautības dēļ

Atsevišķi lēmumi par izsūtītajiem skāra konkrētas tautības (čečeni, inguši, karačajevieši, balkāri, kalmiki, vācieši, Krimas tatāri). V. Zemskovs aizrāda, ka tie tika motivēti ar šo tautību pārstāvju sadarbošanos ar nacistiem, kaut praksē vācu okupantu atbalstītāju bija mazākā deportēto daļa: “Šāda motivācija, ar ko veselām tautām tika atņemta viņu vēsturiskā dzimtene, bija ne tikai briesmīga pati par sevi, bet no elementārās loģikas viedokļa – aplama un pat muļķīga. Konsekventi pieturoties pie tādas motivācijas, būtu vajadzējis deportēt visu krievu tautu, arī ukraiņus, baltkrievus un citus par to, ka daļa krievu, baltkrievu, ukraiņu un citu tautību pārstāvju dienēja Vlasova armijā un līdzīgos formējumos.”

Amerikāņu vēsturnieks Enns Arbors norāda, ka pēckara deportācijas neskāra krievus, tādēļ deportāciju upuri notiekošo lielā mērā uztvēra kā nacionālās represijas, ko īsteno impēriskā krievu vara. Tādai uztverei pamatu deva arī 1948. gada novembra lēmums specnometinātos dalīt uz laiku un “uz mūžu” izsūtītajos.

Pirmajā kategorijā galvenokārt iekļāva cilvēkus, kuru deportācija nebija saistīta ar nacionālo piederību – kulakus, vlasoviešus, 40. gados deportētos – lielākā viņu daļa tika atbrīvoti vēl līdz Staļina nāvei 1953. gada martā. Otrajā kategorijā iekļāva deportētās tautas, tajā skaitā baltiešus, nešķirojot, vai viņi bija deportēti kā kulaki, bandīti vai vlasovieši. “Tādā veidā viņu izsūtījums tika nacionalizēts un līdz Staļina nāvei gandrīz visi šie izsūtītie padomju iedzīvotāji par tādiem palika savas nacionālās piederības dēļ,” raksta Arbors.

 

Atņemtā bērnība

Staļina parakstītais PSRS Ministru padomes 1949. gada 29. janvāra lēmums “Par kulaku un viņu ģimeņu, nelegālā stāvoklī esošo bandītu un nacionālistu ģimeņu, bruņotās sadursmēs nošauto un notiesāto bandītu ģimeņu, legalizējušos bandītu, kas turpina naidīgu darbību, un viņu ģimeņu, kā arī represēto bandītu atbalstītāju ģimeņu izsūtīšanu no Lietuvas, Latvijas un Igaunijas teritorijas” noteica, ka minētajās kategorijās ietilpināmās personas nometināmas “uz mūžīgiem laikiem”.

PSRS AP prezidija 1952. gada 11. marta dekrēts “mūža nometinājumu” piemēroja arī tiem labošanas darbu nometnēs, kolonijās un cietumos sodu izcietušajiem “nacionālistiskās – bandītu pagrīdes dalībniekiem un atbalstītājiem”, kuru ģimenes bija izsūtītas 1949. gada martā. Viņus no ieslodzījuma vietām pa etapu nosūtīja uz ģimeņu specnometinājuma vietām.

Pēc aizvešanas uz nometinājuma vietu katram pieaugušajam speckomandantūrā bija jāparaksta cietsirdīgs saistību raksts, kur tas apstiprināja, ka “mani PSRS augstākais orgāns izsūtījis uz Padomju Savienības attāliem rajoniem uz mūžu bez tiesībām atgriezties agrākajā dzīvesvietā”, ka viņš ir informēts par aizliegumu mainīt dzīvesvietu un darbu bez vietējo IeM orgānu atļaujas un ka sods bēgšanas gadījumā ir 20 gadi katorgas darbu.

1949. gada martā no Latvijas izsūtīja 10 987 bērnus vecuma līdz 16 gadiem. PSRS IeM un PSRS prokurora 1949. gada 16. maija direktīvā tika norādīts, ka visi specnometināto bērni pēc 16 gadu sasniegšanas, ja atrodas kopā ar izsūtītiem vecākiem (vai radiniekiem) jāieskaita mūža nometinājumā un viņiem jāpaziņo par kriminālatbildību par patvaļīgu izbraukšanu no obligātā nometinājuma vietām. Līdz ar to jauniešiem atņēma tiesības iegūt vidējo un augstāko izglītību, izvēlēties profesiju pēc savām interesēm un spējām.

Briesmīgos apstākļos un beztiesiskumā 1949. gada martā deportētajiem bija noteikts palikt “uz mūžīgajiem laikiem”, tomēr pēc Staļina nāves pamazām sākās specnometinājuma režīma liberalizācija.

Vairākumu “uz mūžu nometināto” atbrīvoja piecdesmito gadu vidū, bet tikai 1963. gada 4. decembrī PSRS Augstākās padomes prezidijs izdeva dekrētu “Par ierobežojumu atcelšanu dažām specnometināto kategorijām”, kas noņēma nometināto uzraudzības režīmu, bet vienlaikus nedeva tiesības atgriezties agrākajā dzīvesvietā bez turienes pašvaldību vai republiku ministru padomju atļaujas. Tātad faktiski specnometinājums Padomju Savienībā beidza pastāvēt tikai 1965. gadā.

 

FAKTI

No varasiestādēm adresētajiem 
”uz mūžu nometināto” lūgumrakstiem

1950. gada 11. septembrī Tomskas apgabala Molčanovas rajona Molotova vārdā nosauktajā kolhozā nometinātā Rozālija Pētersone iesniegumā valsts drošības ministram: “Sakarā ar vecumu un slimību es kolhozā sev maizi nopelnīt nevaru un atrodos bezizejas stāvoklī. Šeit no maniem radiniekiem nav neviena. Visas manas meitas un radinieki atrodas Latvijā, kuri varētu mani apgādāt. Tādēļ lūdzu Jūs nosūtīt mani uz dzimteni, Latvijas PSR Valkas pilsētu.” Atļauju atgriezties dzimtenē R. Pētersone nesaņēma. Viņa nomira izsūtījumā 1951. gadā.

 

Voldemārs Liepiņš 1951. gada 1. marta iesniegumā Tom-skas apgabala Zirjanskas rajona speckomandantūras komandantam: “Lūdzu Jūs, vai nevarētu dot man tādu darbu, kur es varētu nopelnīt maizi? Kolhozā es nevaru sevi un savu ģimeni, kurā ir pieci cilvēki, nodrošināt ar maizi. Darbspējīgi ir divi cilvēki. Varbūt ir darbs manā specialitātē – dārzkopība vai mežrūpniecības saimniecība. Varu strādāt jebkuru darbu, lai tikai varētu nopelnīt maizi. Kolhozā mēs izstrādājām 1000 darba dienas, taču maizes nav. Pagaidām ir tikai kartupeļi, bet drīz arī kartupeļu nebūs. Par šo jautājumu es domāju dienu un nakti, kā no šā stāvokļa izkļūt.” Speckomandantūras rezolūcija: “Atteikt.”

 

Antons Romančuks iesniegumā Omskas apgabala Isikulas rajona speckomandantūras komandantam: “Lūdzu Jūs, biedri komandant, pārcelt mani uz dzīvesvietu Isikulas pilsētā vai uz kokmateriālu sagādi Tevrizas rajona Kuzņeckas kokmateriālu sagādes punktā vai kaut kur citur pēc Jūsu ieskata, tā kā es Mičurina vārdā nosauktajā kolhozā sakarā ar ģimenes apstākļiem izdzīvot nevaru. Nostrādājis 1952. gadu un izstrādājis 227 darba dienas, es saņēmu produktus trijiem mēnešiem. Dārzā kartupeļi ienācās tikai 15 maisi, kuri februārī izbeidzās. Manā ģimenē ir seši cilvēki, no kuriem četri ir skolas vecumā. Graudus, 400 kg, kuri man pienācās par darba dienām, kolhoza valde nolēma man nedot tikmēr, kamēr nesamaksāšu parādu, kurš man skaitās par veco būvi (..) – 950 rbļ. Daļa tika dzēsta ar naudu par darba dienām, bet, lai atlikušo daļu samaksātu, nācās pārdot govi un iemaksāt 650 rbļ. Lūdzu Jūs, biedri priekšniek, neatteikt manu lūgumu un dot rīkojumu mani pārcelt, pretējā gadījuma arī turpmāk mana ģimene paliks kritiskā stāvoklī. Apģērba arī nav, tikai lupatas, kas savāktas no kaimiņiem, lai būtu iespējams bērnus sūtīt uz skolu. Es sajūtu darba spēju izsīkumu, bet bērniem radusies mazasinība. Pēc specialitātes es varu strādāt par galdnieku, namdari, motoristu, mašīnistu un ūdens apgādes atslēdznieku.” IeM Omskas apgabala pārvalde A. Romančuka lūgumu atbalstīja ar noteikumu, ja viņu atlaidīs Mičurina kolhoza valde. Tā A. Romančuka lūgumu izslēgt no kolhoza noraidīja.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+