Kokteilis
Mīli

Kāpēc esmu bambuss un 10 lietas, kuras nedarīt vīrieša dēļ. Četrdesmitgadīgas sievietes atziņas 16

Foto – Fotolia

Klasiskajā literatūrā mīlestību bieži vien attēlo kā upurēšanos. Sākot ar “Romeo un Džuljetu”, beidzot ar “Meistaru un Margaritu – iemīlējušies ir gatavi pārciest dažādas mocības un piekāpšanos viens otra labā, neilgi paliek kopā, pēc tam izšķiras vai vispār nomirst. Mīlestība nedodas rokā viegli, tās dēļ nākas ciest un panest sāpes.

Iespējams, jaunībā esam lasījuši daudz grāmatu par smagu, upurus pieprasošu mīlestību, tāpēc daudzām sievietēm mīlestība tieši tāda arī ir, pilna drāmu, asaru un piedošanu. Radās sajūta, ka bez ciešanām tā vispār nav nekāda mīlestība, bet vien tādas nenopietnas aizraušanās. Par laimi, mēs nobriestam, bet varbūt vienkārši izaugam vai nogurstam no ciešanām. Tad mīlestība kļūst par klusu prieku. Un nekādas upurēšanās.

Ja tev ir 40 gadu, reizēm gribas būt ciniskai. Var teikt, ka es neticu mīlestībai, romantikai, mūžīgajai laimei. Ar vīriešiem esmu taisna kā bambuss – bez šaubīšanās saku, kas man patīk, kas ne, ko es vēlos. Tāpat pie velna pasūtu bez šaubīšanās. Periodiski pārbaudu sevi, vai tiešām mana sirds kļuvusi akmens cieta, bet dvēsele sarāvusies? Agrāk taču es varēju stundām gaidīt vienu īsziņu, braucu kaut kur uz pasaules malu, ja vien viņš paaicināja, nedomājot pirku dārgas dāvanas, lai tikai viņam būtu patīkami, brokastīs un vakariņās gatavoju mīļotā vīrieša iecienītākos ēdienus, apniku draudzenēm ar jautājumiem “viņš teica tā, ko gan tas varētu nozīmēt?”

Loģiski, ar “viņš” domāju dažādus vīriešus: kādu mīlēju, ar kādu dzīvoju, kādā biju vienkārši iemīlējusies, ar kādu aizrāvusies bez abpusējām jūtām. Bet jūtas, kuras izraisīja vīrieša tēls, vija līdzīgas – katru reizi biju uz daudz ko gatava mīlestības dēļ. Ja tagad šī gatavība pārgājusi, vai tas nozīmē, ka tā pat ir ar spēju mīlēt?

Jaunībā mēs mokoši meklējam sevi, 18-25 gados vēl esam zaļo un negatavi “kaut kas”. Kā saprast, kas tev patīk, kur ir tavas robežas un kas tu vispār esi, neizmēģinot dažādas lietas? Tāpēc jaunībā esam gatavi mesties jebkuros eksperimentos – ar ārieni, profesiju, seksu, mīlestību.

Pēc 25 gadu vecuma jau parādījusies kāda forma – iegūta izglītība, profesionālā pieredze, uzsisti zilumi ar seksu un mīlestību. Mēs vairs neesam tik nevaldāmi kāri pēc eksperimentiem, vairāk apzināmies savus mērķus. Daudzi jau apprecējušies, piedzimuši bērni. Vai sāk veidot nopietnas attiecības ar ģimeni un bērniem perspektīvā. Mēs jau kaut ko saprotam par dzīvi, bet vēl arvien ļoti maz ko zinām paši par sevi. Jaucam savas vēlmes ar sabiedrības gribu. Mīlestību uztveram kā upurēšanos. Mums šķiet, ka vīrietim vajag izdabāt, citādi viņš apvainosies un aizies.

Briedums manā izpratnē ir vecums, kad sieviete patiesi satiekas ar sevi. Pēc “aklās” jaunības, dzīves “kāda labā” mēs sākam dzīvot sev un sevis dēļ. Tas nenozīmē, ka mums neviens nav vajadzīgs. Mēs esam kļuvušas veiksmīgas, egoistiskas, pašpietiekamas vientuļnieces? Nē. Mēs tāpat kā 20 gados gribam mīlestību, siltumu, attiecības. Vienkārši mēs saprotam, ka veselīgās attiecībās tas viss ir abpusēji. Vīrietis vai nu grib visu to pašu, vai neuzkavējas mūsu dzīvē. Kā teica Omārs Haijams “man nav vajadzīgs tas, kuram neesmu vajadzīgs es.”

Tāpēc es vairs nedaru šīs desmit lietas, kuras vari lasīt nākamajā lapā!

1. Negaidu vīriešu zvanus vai īsziņas. Es vai nu rakstu pati, vai izdzēšu to cilvēku kontaktus, kas neatrod laiku īsai atbildei “atvaino, šodien esmu aizņemts, atzvanīšu, kad atbrīvošos.”

2. Neeju uz satikšanos, ja vieta un laiks man nav ērti. Lai tikšanās sagādātu prieku, tai jābūt ērtai abiem. Ja vīrietis neinteresējas ne par sievietes laiku, ne vēlmēm, ne ērtībām, tātad būtībā arī pati sieviete viņu īpaši neinteresē. Un tāds vīrietis man nav vajadzīgs.

3. Nepiedodu dāvanu trūkumu manā dzimšanas dienā un citos nozīmīgos svētkos. Man patīk vīrieši, kuriem patīk tērēt naudu sievietei, kura viņiem ir svarīga, tas ir, man. Finansiāli skopi cilvēki parasti ir skopi arī visā pārējā. Nevērība pret cilvēkam svarīgiem datumiem ir nevērība pret cilvēku kopumā. Tos, kurus mēs mīlam, gribas lutināt un iepriecināt. Viss, kas svarīgs viņam, kļūst svarīgs arī mums. Ja nav svarīgi, ja žēl vai aizmirsi – vari aizmirst arī manu numuru.

4. Nemeklēju attaisnojumus vīrieša nenodrošinātībai un neveiksmīgumam. Tas nenozīmē, ka no vīrieša man vajadzīga tikai nauda. Bet “paradīze būdiņā” tiešām nav stāsts par nobriedušu sievieti. Savas būdiņas mēs pieredzējām gan 20, gan 30 gados, bet 40 gadu vecumā mums jau ir sava komfortabla dzīve un nekam citam nav attaisnojuma.

5. Neklusēju par to, kas man nepatīk. Protams, es nezāģēju vīrieti no rīta līdz vakaram. Bet ir lietas, par kurām otrs cilvēks vienkārši nevar uzminēt. Ja man nepatīk braukt ātri, man no ātruma ir bail, es neklusēju un sajūsmā nespiedzu, ja viņš traucas ar 120 kilometriem stundā. Tāpat es aizkaitināti nepukstu “kā tu brauc, kur tā jāskrien”, es mierīgi pasaki “lūdzu, nebrauc tik ātri, esmu nervoza un man bail.”

6. Es nebaidos uzdot jebkādus jautājumus. Tāpat esmu gatava uz tiem atbildēt arī pati. Jaunībā mēs baidāmies noskaidrot nesaprotamo, jo baidāmies aizbaidīt, satraukt vai ievainot vīrieti. Bet tieši neskaidrība arī vēlāk rada brūces mums pašām. Es vairs negribu tikt ievainota, tāpēc jautāju.

7. Es negludinu vīrieša kreklus. Man nepatīk gludināt. Man arī savas blūzes izgludināt nenākas viegli. Es vairs nedaru vīrieša labā neko tādu, kas man pašai nepatīk. Ja viņš mani mīl – izgludinās savu kreklu pats.

8. Es nejaucu seksu ar mīlestību. Sekss var būt saistīts ar mīlestību, bet var arī nebūt. Mīlestība man nozīmē, ka viņš pats izgludinās savu kreklu, paklusēs ar mani no rīta, jo no rīta man nepatīk runāt, atcerēsies, kā sauc manu kaķi un cik karotītes cukura es lieku kafijā, maijā atnesīs tikko grieztu pavasara puķu pušķi, atnāks un bez liekām runām salabos tekošo krānu. Ja tā visa nav, bet ir tikai sekss – nu, tad mēs vienkārši kniebjamies.

Saistītie raksti

9. Neesmu greizsirdīga uz vīrieša draugiem vai darbu. Vai arī uz bērniem no iepriekšējām attiecībām. Ja vīrietis mani mīl, viņš man atradīs laiku. Iekļaus mani savā blīvajā sapulču, braucienu, futbola skatīšanās ar draugiem vai makšķerēšanas ar dēlu. Tāpēc ka arī mans dzīves ritms ir blīvs un piesātināts. Ja mēs abi atrodam laiku viens otram – tātad mums ir attiecības. Ja laiku attiecībām atrodu tikai es, bet vīrietis pastāvīgi ir aizņemts, tātad attiecībām man nāksies pameklēt kādu citu.

10. Necenšos izskatīties labāk vīrieša dēļ. Tieši otrādi, iepazīstoties varu būt pat sliktāka, rupjāka, ciniskāka, tiešāka. Nekautrējos stāstīt par savām problēmām un grūtībām. Tas, kuram tas vajadzīgs, vienalga ieskatīsies dziļāk un tālāk. Tas, kuram nav, ies tālāk.
Man ir gandrīz 42 gadi. Un es esmu bambuss. Taisns, stingrs, lokans, vienkāršs. Mani grūti salauzt, izlocīt vai salauzt. Esmu norūdījusies. Bet es joprojām gribu mīlēt. Vienkārši neesmu tā dēļ upurēties. Mīlestība ir radīšana, nevis upuri un sagrāve.

Autore: Ar Ka, blogs http://www.tayni-mirozdaniya.ru

LA.lv