100 Spānijas kilometri pretī vides problēmām 0
Septembra izskaņā 30 apņēmīgi jaunieši no sešām pasaules valstīm savu brīvo laiku izvēlējās pavadīt pie dabas, dodoties aptuveni 120 kilometru garā pārgājienā pa Spānijas vidieni.
Ceļā uz Salamanku
Šī 30 cilvēku grupiņa piecās dienās vēlējās nokļūt Spānijas pilsētā Salamankā, kur 4. oktobrī norisinājās pasaules kongress “Wild 10″. Tajā ar vidi saistīti cilvēki no visiem pasaules kontinentiem apspriež un meklē risinājumus, kā saglabāt dabu un nodarīt tai mazāk ļauna. Šis kongress pēdējos 12 gadus noticis ik pēc četriem gadiem, bet oktobrī kopumā risinājās jau desmito reizi.
Tomēr jaunieši, kuri vēlējās apmeklēt šo kongresu, nebija ar mieru uz to doties ar lidmašīnu vai autobusu – labāk iet kājām! Tā nu viņi noskatīja vietu, kas atrodas aptuveni 100 kilometrus no Salamankas, lai no turienes sāktu savu piedzīvojumu. Starp 30 jauniešiem no Spānijas, Austrijas, Turcijas, Bulgārijas un Rumānijas bija arī pieci entuziasti no Latvijas, kas pārstāvēja vides organizāciju ”Homo ecos”.
Pārgājiens jeb Eiropas Savienības programmas “Jaunatne darbībā” atbalstīts projekts “Walking 2 Wild 10” ilga sešas dienas un noslēdzās Salamankā, kur bija jāpavada vēl dažas dienas, lai piedalītos kongresā. “Katram pirms pārgājiena bija jāveic savs mājasdarbs – jāsagatavojas, turklāt ikviens saņēma vēstuli, kurā tika pieminēts viss, ar ko dalībniekiem vajadzēs saskarties. Visi satikāmies jau Spānijā, aizbraucām ar autobusu līdz sākuma vietai un sākām iet. Pārgājiena ievadā gājām mazāk – aptuveni 10 – 12 kilometru dienā, bet pēc tam jau distanci sākām palielināt,” saka viena no projekta vadītājām Santa Krastiņa. Viņa atklāj, ka kopumā noietā ceļa garums varētu būt pat vairāk nekā 100 kilometri, jo dažbrīd gadījies nomaldīties.
Latvijas un Spānijas neskarto vidi nevar salīdzināt
Viena no projekta dalībniecēm Jūlija no Latvijas atzīst, ka pirms pārgājiena šaubījusies par savu fizisko formu. “Ne kurš katrs var noiet tik daudz kilometru. Taču tas izrādījās tīrais nieks, un man nebija lēnāks temps par citiem.”
“Katru dienu pārgājiena dalībnieki tika sadalīti piecās grupās. Vieni bija navigatori, kuri atbildēja par karti un rādīja, kurš ceļš jāizvēlas. Tāpat bija jauniešu grupa, kas atbildēja par ierakstu publicēšanu pārgājiena mājaslapā, savukārt vēl pulciņš darbojās video un foto lauciņā, bet ceturtā grupa rūpējās par pārgājiena dalībnieku labsajūtu, kamēr citi dienas noslēgumā izvērtēja, kā tā aizvadīta. Protams, neiztika arī bez ēdināšanas grupas, kas katru dienu gatavoja ēst. Katrs varēja izvēlēties savu lomu grupā. Vieni “navigatoru grupā” cītīgi lasīja karti vai arī savu ieguldījumu deva citādi. Bija cilvēki, kuri nekad mūžā nebija skatījušies kartē un vadījuši pēc tās cilvēkus, tomēr viņi uzņēmās izaicinājumu un veica šo lomu,” teic Krastiņa.
Grupu dalībnieku sastāvi nebija kā akmenī iekalti, jo katru dienu jaunietim bija grupa jāmaina. Taču katrā bariņā bija cilvēki, kuri attiecīgajā jomā bija kompetenti – ar pieredzi fotografēšanā, maltītes gatavošanā, navigācijā.
Pārgājienā dalībnieki devās lielākoties pa klusām un mazāk skartām vietām, lai gan Spānijā tādas esot visnotaļ grūti atrast. “Ja iedomājamies Latvijas un Spānijas neskarto dabu, tās ir ļoti atšķirīgas, vismaz tur, kur bijām mēs. Latvijā neskarto dabu ir iespējams atrast, bet Spānijā to izdarīt ir grūtāk,” pauž Krastiņa.
Dalībnieki naktis pārlaida zem jumta – katras dienas galamērķis bija kāds no Spānijas mazajiem ciemiem, kur ar vietējo vadību tika sarunātas naktsmājas kādā no domei piederošām telpām, bet divas naktis tika pārlaistas hostelī.
Lietus laikā – prieks, joki un dziesmas
Taču ne vienmēr pārgājiena laikā viss noritēja kā pa diedziņu. “Katru dienu bija konkrēts galamērķis, kas jāsasniedz, tomēr bieži vien nācās aizkavēties par vairākām stundām,” atceras Krastiņa. Iemesls bijis ne tikai kļūmes navigācijā, bet arī lietus. “Iepriekš Spānijā bijis saulains un karsts laiks, taču mūsu ierašanās brīdī tas krasi mainījās un vairākas dienas pēc kārtas lija. Saslima divi dalībnieki, no kuriem viens pārgājienu vairs neturpināja, bet otrs izlaida vienu dienu. Viņu ar autotransportu aizveda līdz tās dienas galamērķim.”
Dalībnieki katru dienu ceļu sāka astoņos no rīta, tāpēc celties vajadzēja aptuveni septiņos. Tiesa, šādu režīmu ieviesa lietus, jo svelmes gadījumā būtu jāmostas krietni agrāk. Viena no šī projekta dalībniecēm Jūlija no Latvijas atzīst, ka visi kā viens gaidījuši karstumu, taču sagaidīts pretējais. Tomēr tā neesot bijusi problēma, jo arī nelabvēlīgos laika apstākļos jaunieši priecājušies, jokojuši un dziedājuši.
“Pārgājienu plānojām tā, lai dalībniekiem tas neapniktu. Katru dienu bija atšķirīgas aktivitātes, izvirzījām arī kādu diskutablu jautājumu, kuru pārrunājām,” saka Krastiņa. “Apbrīnojami, bet ne reizi nepiedzīvojām sadzīviskas problēmas, lai gan bija jaunieši, kuri bažījās par savām komunikācijas spējām.”
Pārgājiena dalībniekus esot piemeklējušas ne tās patīkamākās emocijas, kad viņi sasnieguši galamērķi Salamanku, kur norisinājās “Wild 10” kongress.
“Ienākuši pilsētā, jutāmies izsisti no līdzsvara, jo bijām pieraduši pie miera un gribējām doties atpakaļ dabā. Kad nonācām Salamankā, mūs sagaidīja daudz preses pārstāvju. Viņi zināja, ka ir tāda jauniešu grupa, kas dodas uz konferenci. Tas bija traki, jo visapkārt drūzmējās reportieri un fotogrāfi,” atminas Krastiņa. Viņa atklāj, ka projekta dalībnieki tikušies arī ar Salamankas mēru, kurš priecājies par jauniešu iespēto sešu dienu laikā. Turklāt pēdējā projekta dienā dalībnieki kādā no Salamankas centra parkiem esot iestādījuši koku.
