11 Deivida Bovija atziņas par mūziku un dzīvi 1
Savādā kārtā ir dažas dziesmas, kuras tu patiešām negribi uzrakstīt.
No otras puses, tas, ko es gribu lai mana mūzika izdara, ir – atmodina spokus manī. Saprotiet, nevis dēmonus, bet gan spokus.
Nekad neesmu bijis iecietīgs pret iesīkstējušu negatīvu domāšanu.
Šokējoši ir tas, ka visas tās klišejas ir patiesas. Gadi tiešām lido. Dzīve tiešām ir tik īsa, kā viņi cenšas jums iestāstīt. Un Dievs tiešām ir – o, vai es piekrītu arī tam? Ja jau visas pārējās klišejas ir patiesas… Nē, šo gan man neuzspiediet!
Manī mīt patiesa godbijība pret Visumu, taču es nebūt neesmu pārliecināts, ka aiz tā slēpjas kāds intelekts vai augstāka būtne. Taču mani aizrauj reliģisko rituālu vizualitāte, pat ja tā ir gluži tukša un bez satura. Vīraks ir varens un provokatīvs, lai tas tiktu izmantots katolicismā vai budismā.
Akordos un melodijās ir viss, ko es vēlos pateikt. Vārdi tiem tikai piespēlē. Tas vienmēr ir bijis mans veids, kā izteikt nekādiem citiem paņēmieniem neizsakāmo.
Vienmēr jūtos pārsteigts, ja cilvēki nopietni uztver manis teikto. Es pats sevi neuztveru nopietni.
Es neesmu nekāds pravietis, tikai mirstīgais ar supercilvēka potenciālu. Es tikai dzīvoju.
Esmu ātri pagatavojama zvaigzne. Tikai pievienojiet ūdeni un samaisiet.
Nezinu, uz kurieni došos no šejienes, bet apsolu: tas nebūs garlaicīgi.
Patiesība ir tā, ka nav nekāda ceļojuma. Mēs ierodamies un dodamies projām vienlaikus.
