Mobilā versija
+4.9°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
9. maijs, 2013
Drukāt

11. maijā sāksies lielais līdaku trakums

Foto - Aldis SāvičsFoto - Aldis Sāvičs

Par līdaku saudzēšanas laika pagarināšanu Latvijā šūmējās daudzi man pazīstami makšķernieki. Saņēmu neskaitāmus telefona zvanus ar jautājumiem, kas notiks un ko lai īsti dara 1. maijā. Godīgi sakot, arī pats būdams Kurzemes puses iedzīvotājs, tā īsti nevarēju saprast, kāpēc tika pieņemts šāds drastisks lēmums, bet drīz vien pārliecinājos par lēmuma pareizību.

 

Darba darīšanas mani 30. aprīlī aizveda uz Madonas pusi un, apsekojot dažus meža ezeriņus, biju nelielā šokā, ieraugot, ka lielāko daļu no tiem klāj ledus. Protama lieta, ka nārstot šajos ezeros mītošajām līdakām vēl nenāca ne prātā. Tā arī es nācu pie atzinuma, ka saudzēšanas laiks ļuncenēm noteikts pamatoti un nevar jau tā mūsu mazajā zemītē novilkt robežu, kurā pusē līdakas drīkstētu ķert, bet kurā tas būtu liegts.

Ar steigu tuvojas 11. maijs – diena, kad oficiāli varēsim paturēt ēsmu iekārojušās līdakas. Gaidot šo dienu, varam doties uz Latvijas upēm un patrenēties spiningošanā, cenšoties piemānīt kādu lašu papu vai taimiņu, vai vienkārši ņemt rokās makšķeri un tvarstīt pavasara vimbas.

Par līdakām varu pastāstīt dažas lietas, kas man pašam iegūlušas prātā uz visiem laikiem. Ar spiningu iepazinos vēl tajos tālajos laikos, kad laimīgs bija tas copmanis, kam veikalā izdevās nopirkt alumīnija kātu, Ņevas spoli un auklu “Kļinskaja”. Vizuļus, kas gan vairāk atgādināja bleķa gabalus, dabūt varēja, bet tie labu lomu negarantēja, un uzņēmīgi ļautiņi pie makšķernieku bodēm virināja žaketītes, demonstrēdami tur iekārtos darinājumus. Mans tēvs, būdams cilvēks ar prātu un meistara rokām, vizuļus gatavoja pats. Es kā puika stundām varēju skatīties, kā no necilas sagataves tapa slaids, liekts šūpiņš. Kādā vizuļu taisīšanas reizē viens no darinājumiem iznāca nedaudz pašķībs. Tēvs to vairākas reizes pacilāja, aplūkoja un visbeidzot kā nederīgu izmeta darbnīcas atkritumos. Tēvam neredzot, vizuli izvilku un noglabāju audekla maisiņā pie pārējiem nedaudzajiem mānekļiem, starp kuriem viens bija taisīts no sudraba karotes – to tēvs uzskatīja par īpaši zivīgu.

Kādā copes reizē abi ar tēvu izmēģinājām visu savu vizuļu arsenālu, bet pie līdakas kā netikām, tā netikām. Strauji tuvojās pusdienas laiks, mani sāka pārņemt bezcerība, bet tad atcerējos tēva izbrāķēto vizuli. Aprīkoju to ar riņķīšiem, piekabināju pie pašdarinātas pavadiņas un laidu darbā. Liels bija mans pārsteigums, kad trešajā metienā sajutu copi un tiku pie pusotrinieces līdakas. Uzskatīju to par sagadīšanos, bet nākamie desmit metieni man atnesa vēl trīs līdakas. Sapratu, ka vizulī ir kas īpašs, un sāku pētīt tā spēli. Iemetu vizuli metrus desmit no krasta un lēnām vilku. Vizulis nāca savā raksturīgajā šūpiņa gaitā, bet ik pēc pāris metriem uztaisīja asu zigzagu. Punktu visam pielika līdaka, pakampjot vizuli man pie pašām kājām.

Tagad makšķernieku veikalos nopērkams pilnīgi viss veiksmīgai copei nepieciešamais mānekļu sortiments, sākot ar parastu šūpiņu un beidzot ar specifiski smaržojošu ēdamgumiju, bet es vēl joprojām, atceroties tos tālos laikus, mainu mānekļu vilkšanas ātrumu un, ticiet man, ļoti rezultatīvi.

Slavenās, nesen modē nākušās un jau lielu popularitāti ieguvušās ēdamgumijas droši vien izdomātas, pateicoties senajam līdaku ķeršanas veidam, lietojot sistēmu ar beigtu zivtiņu. To caur muti uzkabina uz džigāķa, pie āķa cilpiņas piestiprina īsu pavadiņu ar nelielu trīsžuburīti, kuru iedur zivtiņai sānos. Vēlams, lai zivtiņa būtu ieliekta – velkot tā atgādinās slimu zivtiņu, un līdaka, kā zināms, tiek dēvēta par ūdeņu sanitāru. Spiningojot jāatceras, ka metieni jāizdara līgani, bez asām kustībām, lai zivtiņa nenotrūktu. Šādas ēsmas vilkšanas laikā kāta gals jātur uz augšu un, jūtot copi, jālaiž uz leju un jāatbrīvo spoles lociņš, ļaujot plēsoņai ēsmu ierīt. Pēc neilga laika aiztaisa lociņu un piecērt. Lietojot vieglos džigāķus, ļoti veiksmīgi var apmakšķerēt seklos ezerus, tādus kā Kaņieris, Lielauce, Engure, Babīte.

Pēc pāris dienām sāksies lielais līdaku trakums. Neaizmirsīsim par savu drošību uz ūdeņiem. Kāpsim laivās bez grādīgā pudeles kabatā un atcerēsimies, ka mūs gaida mājās!

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+