Hronikā piemin Maskavas ciemu

Pirms 870 gadiem hronikā pirmo reizi pieminēts Maskavas ciems pie tāda paša nosaukuma upes, tirdzniecības ceļu krustpunktā uz Vladimiras–Suzdaļas kņazistes rietumu robežas. Minēto ciemu kņazs Jurijs Dolgorukijs bija izvēlējies, lai tiktos ar Novgorodas–Severskas kņazu Svjatoslavu Oļgoviču. 12. gadsimta rakstos šī vieta pazīstama arī ar nosaukumu Kučkova. Zināms, ka ap ciemu izbūvēja koka nocietinājumus, kas gan neatturēja mongoļu hanu Batiju no Maskavas izpostīšanas. Tā nebija pēdējā reize, kad šī vieta nodedzināta un izlaupīta. Tādu gadījumu netrūka arī tālākajos gadsimtos, taču Maskavu vienmēr atjaunoja. 13. gadsimtā tā kļuva par nelielās Maskavas kņazistes galvaspilsētu, bet nozīmes ziņā krietni atpalika no tādiem senkrievu centriem kā Novgoroda, Suzdaļa vai Tvera. Maskavas izaugsme un nostiprināšanās sākās 15. – 16. gadsimtā, laikā, kad no Itālijas uzaicinātais renesanses arhitekts Petruss Antoniuss Solariuss ķērās pie Kremļa mūru nocietinājuma, bet viņa kolēģis Marko Rufo – pie lielkņaza pils būves. Kremlis izrādījās vienīgā būve, kuru 1571. gadā kārtējā iebrukumā nespēja ieņemt un izpostīt Krimas tatāri. Par Krievijas pilsētu līderi Maskava kļuva 17. gadsimtā, taču uzplaukumu nobremzēja Pēteris I, 1712. gadā pārnesot galvaspilsētu uz Sanktpēterburgu. Lai arī Maskava jau ilgāku laiku atkal ir valsts galvaspilsēta, konkurence abu metropoļu starpā pastāv joprojām.