Franks Gordons: Putina režīms atriebjas par pārciesto pazemojumu 2
12. jūnijs ir “Krievijas diena”. Tā sauc mūsdienu Krievijas Federācijas valsts svētkus. Kāpēc? Tāpēc, ka 1990. gada 12. jūnijā pirmais Krievijas PSFR Tautas pārstāvju kongress pieņēma rezolūciju, pasludinot šīs PSRS sastāvdaļas suverenitāti. Nav brīnums, ka impēriskā Putina Krievija šos svētkus, kurus ieviesa pēcpadomju Krievijas pirmais prezidents Boriss Jeļcins, svin bez īpaša entuziasma. Labi, Krievijas vēstniecības visā pasaulē rīko pieņemšanas, Kremlī notiek svinīgā sēde, bet nekādas parādes, nedz svētku gājiena.
Bet šoreiz 12. jūnijs iegāja gan pēcpadomju Krievijas, gan pasaules mēroga brīvdomības vēsturē.
Krievijas valsts svētku priekšvakarā Putina režīms atņirdza savus plēsoņas ilkņus un tūlīt pēc tam cieta kaunpilnu sakāvi, kas atbalsojās visā pasaulē.
7. jūnijā Maskavā tika apcietināts žurnālists Ivans Golunovs – maskavietis, kurš darbojās Rīgā reģistrētā neatkarīgā portāla “Meduza” uzdevumā, atsedzot dažādas nebūšanas, īpaši korupcijas jomā. Tas acīmredzot bija Kremļa varas netīrs triks – pēc vecas čekistu metodes narkotiskās vielas varēja būt slepus iešmugulētas Golunova dzīvoklī.
Nekavējoties gan Krievijā, gan citur uzbangoja protesta vilnis. Plašas sabiedriskās aprindas pašā putiniskajā, impēriskajā Krievijā protestēja, var teikt, dārdoši. Trīs samērā neatkarīgas, populāras Maskavas avīzes – “Vedomosti”, “Kommersant” un “RBK” – reizē iznāca ar vienādu pirmo lappusi, kur milzu burtiem bija rakstīts: “Esmu/esam Ivans Golunovs”.
Un Putins acīmredzot nodrebēja – viņa režīms taču bija neglābjami kompromitēts gan iekšzemē, gan pasaulē.
Un 11. jūnija pēcpusdienā, taisni valsts svētku priekšvakarā, Krievijas iekšlietu ministrs Kolokoļcevs paziņoja, ka pret Golunovu izvirzītajai apsūdzībai nav nekāda pamata. Un nākamajā dienā pēc valsts svētkiem, 13. jūnijā, prezidents Putins parakstīja lēmumu, atbrīvojot no amata divus policijas ģenerāļus, kuri acīmredzot “savārījuši šo putru”. Kolosāls kauns un negods Putina režīmam un atzīšanās neķītrā provokācijā!
Un “Krievijas dienas” tāpat blāvo spožumu pārklāja nesankcionēts protesta gājiens pašā Maskavas centrā, kura dalībnieki solījās turpināt cīņu par vārda un preses brīvību. Tajā cita starpā, ievērojiet, piedalījās Putina prese sekretāra Dmitrija Peskova meita. Demonstrantus brutāli izklīdināja, ap 400 apcietināja, tostarp Putina galveno oponentu Navaļniju.
Tā bija policijas atriebība par pārciesto varas pazemojumu.
Putiniskās Krievijas īstenie, patiesie impēriskie varas svētki – 9. maijs – ar katru gadu vairāk sagroza šīs uzvaras būtību, kad padomju karaspēks, ar lieliem zaudējumiem cīnīdamies par katru Berlīnes ielu, beidzot sasniedza bunkuru, kur bija nošāvies Hitlers.
9. maija militārās parādes ar katru gadu kļūst dārdošākas, impēriskā iedomība sasniedz kalngalus, “Nemirstīgais pulks” kļuvis par gandrīz vai reliģisku procesiju, un kādreizējais sauklis “Visa padomju tauta kā viens cilvēks cēlās cīņai pret fašistisko nezvēru” tika nomainīts ar slavas apliecinājumu Krievijai, krievu tautai, mūžīgajai Krievzemei tās triumfa brīdī.
Ļoti zīmīgs ir paziņojums, ka Krievijas aizsardzības ministrija gatavojas parkā “Patriot” uzcelt grandiozu pareizticīgo katedrāli, kas kļūs par svētās Uzvaras pieminekli.
Iznāk, ka vācu–padomju karā sarkanarmiešus svētījis pats Dievs vai vismaz “Kazaņas Dievmātes” svētbilde, kas esot lidinājusies virs Kremļa…
Un vēl kāds vaibsts: arvien biežāk tiek gvelzts par to, ka līdz ar Hitlera Lielvāciju pret Krieviju (nevis PSRS) cēlās “visa Eiropa”: visas “Waffen SS” cittautiešu divīzijas – franču “Charlemagne”, ziemeļnieku “Wiking” un citas, ieročus Hitleram ražoja Čehijas “Škoda” un Francijas “Schneider-Creuzot” rūpnīcas – utt. Tas esot bijis kārtējais Rietumu uzbrukums Krievijai, sākot ar vācu bruņinieku cīņu pret Aleksandru Ņevski, kurš tos sakāva “Ledus kaujā” 13. gadsimtā.
Bet par to, ka vācu–padomju kara pirmajos trīs mēnešos gūstā devās kāds miljons sarkanarmiešu, kuri pēc kolektivizācijas šausmām negribēja mirt par Staļinu, ne vārda, protams. Tabu!
