Mobilā versija
-0.5°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
17. jūnijs, 2013
Drukāt

14. jūnijā visā Latvijā pieminējām komunistiskā genocīda upurus

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

“Mūsu spēkos ir padarīt Latviju par attīstītu, pārtikušu un plaukstošu valsti. Valsti, ar kuru tās pilsoņi lepojas un kuru ar cieņu un atzinību uzlūko pasaulē. Tā būtu labākā piemiņa tiem, kas cieta 1941. gada 14. jūnija deportācijās,” sacīja Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa piektdien, 14. jūnijā, uzrunājot fonda “Sibīrijas bērni” konferences “1941. gada 14. jūnija piemiņai” dalībniekus Rīgas Latviešu biedrības Zelta zālē.


Viņa uzsvēra, ka mēs nekad nedrīkstam aizmirst traģēdiju un postu, ko Latvijas tautai nesis totalitārais komunistiskais režīms, atzīmējot, ka pasaulē joprojām ir nepilnīgas zināšanas par 20. gadsimta vēsturi. “Ir būtiski mācīt jaunajai paaudzei un skaidrot sabiedrībai, ka 14. jūnija deportācijas bija totalitāras valsts varas nostiprināšanas instruments, kas spieda cilvēkus zaudēt ticību brīvībai, demokrātijai un savas valsts iespējamībai. Mums ir jāstāsta pasaulei, ka 14. jūnijs mūsu tautai ir sēru un dziļu skumju pilna diena, kad pieminam nevainīgi cietušus cilvēkus un vienlaikus paužam savu sašutumu par noziegumiem pret cilvēci. Mūsu pašu spēkos ir nodrošināt pareizu un starptautiskām tiesībām atbilstošu mūsu vēstures skaidrojumu un izpratni gan Latvijā, gan citviet pasaulē. Mūsu spēkos ir kopt mūsu atmiņu politiku un turēt dzīvus mūsu valsts izveides pamatā liktos ideālus un vērtības.”

Sarīkojums bija kupli apmeklēts, un Valsts prezidents Andris Bērziņš savas uzrunas sākumā apsolīja nākamgad konferencei atvēlēt telpas Melngalvju namā, kur ir vairāk vietas.

Eiropas Parlamenta deputāte Sandra Kalniete sacīja, ka daļa EP deputātu labprāt izvairītos no neērtajiem vēstures jautājumiem un daudziem komunisma noziegumi Austrumeiropā šķiet sena pagātne, taču tas arvien ir jāatgādina un jāstāsta.

S. Kalniete izteica cerību, ka nākamie simt gadi Latvijai būs uzplaukuma gadi, jo tad atbildību par to uzņemsies jau brīvajā Latvijā dzimusī paaudze.

Klātesošie silti aplaudēja konferences viesim žurnālistam Jevgeņijam Smirnovam no Soļikamskas. Viņš pastāstīja, ka Ilmāra Knaģa 1995. gadā uzliktais krusts represiju upuru piemiņai pēc 17 gadiem savu mūžu jau bija nokalpojis, un tā vietā soļikamskieši paši izgatavojuši un uzstādījuši jaunu sešus metrus augstu egles koka krustu.

Pusdienlaikā pie Brīvības pieminekļa svinīgajā ziedu nolikšanas ceremonijā, kā vienmēr, piedalījās Valsts prezidents Andris Bērziņš, Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa, Ministru prezidents Valdis Dombrovskis, Saeimas deputāti, Rīgas pilsētas vadītāji un vairāki simti cilvēku, kas bija ieradušies godināt deportāciju upuru piemiņu.

Latvijas Politiski represēto apvienības priekšsēdētājs Gunārs Resnais izteica pateicību ārvalstu vēstniekiem par dalību ziedu nolikšanā, akcentējot, ka viņu piedalīšanās palīdz Rietumos veidot izpratni par to, kādas ir mūsu attiecības ar kaimiņu [Krieviju]. “Rietumi tika atbrīvoti no fašisma, bet Baltijas valstis ne, jo atbrīvotāji palika šeit,” sacīja Resnais.

“Deportāciju pieminēšana norit bez pārsteigumiem un, kā arvien, arī bez Krievijas vēstnieka līdzdalības,” pēc pasākuma sociālās saziņas tīklā bija ierakstījis aizsardzības ministrs Artis Pabriks.

Ziedus sava vectēva, Vjatlagā mirušā pirmskara Latvijas Republikas beidzamā tautas labklājības ministra Jāņa Volonta piemiņai pie Brīvības pieminekļa nolika viņa mazmeita Elizabete Roķe kopā ar savu mazmeitiņu Annu Elīzi Roķi. E. Roķe pastāstīja, ka viņas dēls vecvectēvu 14. jūnijā piemin Kirovā, kur tiekas ar vietējiem vēsturniekiem, un līdzi aizvedis režisores Dzintras Gekas dotās “Sibīrijas bērnu” piemiņas grāmatas.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+