14. jūnijs. Kā gan tas varēja notikt? 6
Latviešu sabiedriskais darbinieks, profesors Pēteris Bolšaitis (dz. 1937. g.) skolas gadus pavadījis Venecuēlā un pēc tam devies uz ASV, kur studējis inženierzinātnes Kalifornijas Tehnoloģiskajā institūtā. Viens no pirmajiem trimdas latviešiem, kurš uzdrošinājās apmeklēt okupēto dzimteni. Dažus gadus pēc neatkarības atgūšanas Pēteris Bolšaitis atgriezās Latvijā – nu jau uz pastāvīgu dzīvi.
Latvijas Okupācijas muzejā aplūkojama tava tēva rakstīta atvadu vēstulīte, kas 1941. gada 14. jūnijā slepus izmesta pa izvedamo vagona logu. Kas bija tavs tēvs?
P. Bolšaitis: Latvijas armijas virsnieks kapteinis Aleksandrs Bolšaitis dienēja 1. Jātnieku pulkā. 14. jūnija rītā tēvs atradās armijas nometnē Litenē, kur viņu arestēja un kopā ar citiem aizveda uz Krieviju. Kā izdevās noskaidrot jau pēc kara, tēvs gājis bojā 1942. gadā kādā no daudzajām Noriļskas nometnēm. Māte, māsiņa un es paglābāmies tāpēc, ka nejaušas sakritības dēļ liktenīgajā naktī nebijām mājās. Šo vēstulīti, patiesībā nelielu zīmīti, mana māte Elza Bolšaitis glabāja visu mūžu. Izstaigājusi tālus ceļus cauri Austrijai, Vācijai un Venecuēlai, tā atgriezās Latvijā un tagad atradusi, manuprāt, pienācīgu mājvietu Okupācijas muzejā.
Atklāti sakot, šodien, sagaidot 14. jūniju, domas saistās ne tik daudz ar to, ko mums nodarīja, bet gan pie jautājuma – kā gan tas varēja notikt? Kā mēs tik muļķīgā veidā varējām zaudēt savus virsniekus, savus cilvēkus un, visbeidzot, arī savu valsti? Diemžēl jāsaka, ka pa daļai pie vainas esam mēs paši. Tēvu jau neaizveda Latvijas virsnieka uniformā, viņam bija sarkanarmijas virsnieka forma un uzpleči. Sākumā mūsu prezidents izziņoja, ka Latvijā ienāk “draudzīgās kaimiņvalsts” karaspēks, un vēlāk jau pati Latvijas armija kā vienota struktūra tika iekļauta sarkanarmijā. Par to dienu notikumiem stāsta grāmata, ko sarakstījis Jānis Zvaigzne, “Jūnijs. Litene 1941”. Kas mani pārsteidz visvairāk – izrādās, jau nākamajā dienā pēc tēva aizvešanas nodarbības nometnē turpinājās ierastajā ritmā, it kā nekas nebūtu bijis. Bērnībā es naivi domāju, ka Litenē sagūstīja visus mūsu virsniekus. Nebūt ne, labi ja trešo daļu! Daudzi no palikušajiem vēlāk cīnījās sarkanās armijas rindās, bet Latvijas Gaisa spēki ar nelieliem izņēmumiem pilnībā karoja padomju pusē.
Tiešām vietā ir jautājums – kāpēc?
No savu savtīgo interešu viedokļa raugoties, okupācijas režīms rīkojās visai tālredzīgi. Viņi aizveda tikai tos, kuri likās bīstami vai neuzticami, un paturēja uzticamos, vienaldzīgos jeb vienkārši vajadzīgos. Latvijas Gaisa spēki viņiem bija ļoti nepieciešami, tāpēc no tiem, ja nemaldos, 14. jūnijā tika deportēts viens vienīgs virsnieks. Šodien grūti pateikt, vai okupanti bija gudri un mēs – naivi un dumji, bet no vēstures ir jāmācās. Mēs varam pastāvēt vien tad, ja paliekam uzticīgi paši sev, saviem principiem un vērtībām. Ja domāsim tāpat kā toreiz, kad vieni cerēja, ka krievi būs tie, kas pasargās no vāciešiem, savukārt citi – ka vācieši glābs no krieviem, nekur tālu netiksim. Somi, arī maza tauta būdama, tomēr mācēja pastāvēt par sevi un savu valsti.
Šodien Latvijā atkal pieminam 14. jūniju. Bet dažkārt dzirdamas arī tādas balsis – “cik gan daudz var sērot!”…
Nu tad paskatīsimies uz ebrejiem, uz Izraēlu. Viņi nekad nelaidīs garām iespēju atgādināt pasaulei par savu traģisko likteni, par ebreju tautas iznīcināšanu. Un pareizi rīkojas. Tas, kas jādara mums – lai upuru pieminēšana nebūtu tikai vaimanas un žēlošanās, atskats pagātnē, bet lai tā vairāk tiktu vērsta uz nākotni. Es pat teiktu – lai šī piemiņa pārvērstos mūsu spēkā.
Cik es atceros no padomju laikiem, tad toreiz, ja vispār kāds uzdrošinājās runāt par izvešanām, parasti minēja 1949. gada martu. Savukārt ārzemju latvieši to tikpat kā neesot pieminējuši, vien 1941. gada jūnija notikumus.
Vēl viens pierādījums tam, cik necaurlaidīgs bija “dzelzs aizkars”. Atstājot Latviju 1944. gadā, durvis aiz mums aizcirtās gluži burtiskā nozīmē, kontakti ar tautu dzimtenē uz laiku pārtrūka pilnībā. 1949. gadā sarakste vēl nebija sākusies, un vēlāk, 50. gadu sākumā, kad sākām saņemt pirmās vēstules, cilvēki baidījās par tādām lietām rakstīt, arī vēstuļu caurlūkošana bija vispārzināms fakts. Tas, kādas tolaik bija iespējas paslēpt informāciju no ārpasaules, ir prātam neaptverami. Tomēr šādas tādas patiesības druskas jau izspraucās. Piemēram, 30. gadu beigās Latvijas valdība zināja par genocīdu, kas tika vērsts pret Padomju Savienībā palikušajiem latviešiem. Tomēr informācijai tika uzlikts slepenības zīmogs, valdība baidījās, ka šādu ziņu parādīšanās presē varētu kaitēt Latvijas – Padomju Savienības attiecībām. Ja toreiz atklāti tiktu runāts par kaimiņvalstī notiekošo, tautas attieksme 1939. gadā, kad Latvijā izvietoja padomju karabāzes, un vēl jo vairāk 1940. gada notikumos noteikti būtu bijusi citāda. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc man nepatīk slepenības atmosfēra, kas valda šodienas Latvijā. Valsts prezidentu mēs ievēlam slepeni, joprojām nav atslepenots “čekas maisu” saturs. Jautājums – kāpēc?
