Latvijā
Vēsture

Lielais Žanis. Kā Lipke kļuva par ebreju glābēju 0

Foto no ŽLM krājuma

Ceturdien, 18. oktobrī, pirmizrādi piedzīvo “Mistrus Media” filma “Tēvs Nakts” par Žani Lipki, un 25. oktobrī tā nonāks uz Latvijas kinoteātru ekrāniem. Taču kā parasts ostas dokeris kļuva par ebreju glābēju?

1941. gada septembrī (precīzs datums nav zināms – aut.) Rīgas ostas dokera Žaņa (īstajā vārdā – Jānis) Lipkes (1900-1987) mājā Balsta dambī 8 iebruka bruņoti policisti, kuri nevarēdami atrast Lipkes meitu Ainu, piekāva Žani un viņa ģimeni.

Iespējams, ka tas bija izšķirošais brīdis, kad Lipke, spītējot visam, nolēma pretoties necilvēcīgajai varai un kļuva par pazīstamāko no latviešiem – ebreju glābējiem Otrā pasaules kara laikā. Kopā ar dzīvesbiedri Johannu nacistu okupētajā Latvijā viņš izglāba 55 ebrejus. Par šo varoņdarbu Lipke vēlāk pelnīti saņēma Izraēlas Holokausta izpētes centra un muzeja “Yad Vashem” goda titulu “Taisnīgais starp tautām” un medaļu ar uzrakstu “Kas izglābis viena cilvēka dzīvību, tas izglābis pasauli”.

1977. gadā viesojoties Izraēlā Ž. Lipke iestādīja savā un savas sievas vārdā nosauktu piemiņas koku Pasaules Taisnīgo alejā Jeruzalemē. Mūsdienās viņa piemiņu Rīgā glabā Ž. Lipkes vārdā nosaukta iela Maskavas priekšpilsētā, piemineklis ebreju glābējiem Dzirnavu un Gogoļa ielas stūrī un Žaņa Lipkes memoriāls Ķīpsalā.

Nezināmais Lipke

Lipke bija unikāla personība, ko vairākkārtīgi ir apliecinājuši cilvēki, kam bija lemts viņu iepazīt tuvāk. Gan Žaņa un viņa sievas Johannas izglābtie ebreji, gan latvieši, kas viņam palīdzēja veikt šo riskanto un pārdrošo misiju. Ebreju disidentu kustības aktīvists Dāvids Zilbermans savulaik bija vienīgais, kurš intervēja Lipki un viņa izglābtos ebrejus. Cilvēki, kas pazina Lipki, vienmēr ir teikuši – Žanis bijis unikāls, leģendārs, pašaizliedzīgs drošsirdis un neglābjams fantazētājs, viņš bijis dvēseles aristokrāts, mākslinieks, leģendārs varonis, kas staigājis pa naža asmeni, un viņam vienmēr blakus stāvējis viņa sargeņģelis.

Cilvēki, kurus izglāba Žanis Lipke, vienmēr uzdevuši sev jautājumu – “kas viņš bija, un kas viņu mudināja rīkoties tik pārdroši laikā, kad lodi pierē varēja dabūt vienkāršāk par dienišķās maizes riecienu?”. Atbilde uz jautāto nemaz nav tik viegla un pašsaprotama. Tāpat tikai nedaudz ir zināms par Lipkes dzīves gājumu līdz Otrajam pasaules karam, par viņa personības veidošanos un darbības motivāciju.

Žanis Lipke piedzima 1900. gada 1. februārī Jelgavā, grāmatveža Jāņa (kritis Pirmajā pasaules karā) un mājsaimnieces Paulīnas (mira 1920. gadā) ģimenē. Viņš ieguva trīs klašu pamatskolas izglītību, piederēja evaņģēliski luteriskai ticībai, un līdztekus dzimtajai latviešu valodai pārvaldīja arī krievu un vācu valodu.

Pirmā pasaules kara laikā Lipke devās bēgļu gaitās uz Krieviju, kur iestājās Sarkanās armijas 7. latviešu strēlnieku divīzijas 2. artilērijas bataljonā. Pēc atgriešanās Latvijā 1919.-1920. gadā dienēja Latvijas armijas Latgales Artilērijas pulkā, pēc nodarbošanās bija strādnieks un dzīvoja dažādās vietās – Hospitāļu, Oskara, Jelgavas ielā Rīgā, bet 1934. gadā no vācu zemūdens jūrnieka Kellermana nopirka māju Balasta dambī Ķīpsalā.

Žaņa dzīvesbiedre bija četrus gadus jaunāka simpātiskā poliete Johanna Lipke (dzimusi Novickis), un viņu ģimenē pasaulē nāca trīs bērni: Aina (1921), Alfrēds (1924) un Zigfrīds Ojars (1933).

Strādādams par dokeri Rīgas ostā Lipke ne tikai bija iemantojis iesauku “Lielais Žanis”, bet arī baudīja autoritāti ostas strādnieku vidū. Lipkem piemita dēkaiņa daba un viņam nebija svešas arī cilvēciskās vājības. Jau pirms kara, rūpējoties par savu ģimeni, viņš bija gatavs riskēt un nonākt konfliktā ar likumu.

Kā liecina vēsturnieka Aigara Urtāna nesen Latvijas Valsts vēstures arhīvā apzinātie Finanšu ministrijas Muitas departamenta dokumenti, vismaz divreiz – 1937. un 1939. gadā – Ž. Lipke tika pieķerts preču kontrabandā un sodīts ar naudas sodu, pie tam otrajā no šiem gadījumiem, Lipke pat bija spiests izciest piecu mēnešu ilgu cietumsodu. Lipke nebija komunists un nepiederēja nevienai citai kreisi noskaņotai politiskai organizācijai, lai gan sākotnēji bija izjutis pret tām simpātijas, piedalījies dokeru streikos un izplatījis nelegālo literatūru.

Lipke bija vienkāršs cilvēks, kura godaprāts un cilvēkmīlestība, acīmredzot, lika rīkoties tā un ne citādāk.

Žaņa Lipkes un viņa ģimenes liktenis ir spilgts piemērs ne tikai šī izcilā latvieša godaprātam un varonībai, bet arī Latvijas valsts un tautas traģēdijai divu totalitāru režīmu – nacistiskās Vācijas un komunistiskās Padomju Savienības okupācijas apstākļos. Pēc Latvijas valsts iznīcināšanas 1940. gada 17. jūnijā, Ž. Lipkes meita Aina, maldīgi cerēdama uz labāku nākotni, iestājās un aktīvi darbojās komjaunatnē un pēc Vācijas-PSRS kara sākuma devās līdzi Sarkanajai armijai uz Krieviju. Jau vācu okupācijas laikā 1941. gada septembrī Lipkes mājā iebruka latviešu palīgpolicisti, un meklēja Ainu, bet to neatraduši, mežonīgi piekāva Lipkes ģimeni.

Turpretī Ainas brālis Alfrēds, kurš kara gados arī daudz palīdzēja savam tēvam slēpt nāves briesmās nonākušos ebrejus, vēlāk tika iesaukts leģionā. Otrais pasaules karš zināmā mērā izšķīra Lipkes ģimeni. Karam beidzoties, Aina atgriezās Latvijā, bet, vīlusies komunisma ideoloģijā un nelaimīgi iemīlējusi kādu padomju virsnieku, vēlāk izdarīja pašnāvību. Alfrēds kara beigas sagaidīja Vācijā, bet vēlāk pārcēlās uz dzīvi Austrālijā.

Latvijas Vallenbergs

Pēc muzeja “Ebreji Latvijā” savāktajām ziņām, nacistu okupācijas laikā Latvijā ir izglābti apmēram 400-450 ebreju. Līdz šim ir zināmi vismaz 220 ebreju slēpšanas gadījumi, kuros bija iesaistījās vairāk nekā 400 glābēju. Taču īstenībā viņu ir vairāk, jo lielākā daļa glābēju un izglābto ir miruši, neatstājot par sevi nekādu ziņu.

Vēsturnieks un muzeja “Ebreji Latvijā” ilggadīgais vadītājs Marģeris Vestermanis uzskata, ka Lipke citu Latvijas ebreju glābēju vidū īpaši izceļas ar savu apbrīnas vērto pašaizliedzību, vīrišķību un spožo organizatora talantu, kas vienkāršam ostas strādniekam ļāva izglābt 44 ebrejus, bet ar draugu palīdzību kopā 55 vai pat 56. Šodien visi Lipkes izglābtie ebreji jau ir miruši.

Pētījumā “Pretdarbība holokaustam Latvijā” M. Vestermanis raksta: “Žani dažkārt dēvē par Latvijas Vallenbergu. Pielīdzinājums visā pasaulē pazīstamajam Budapeštas ebreju glābšanas akciju organizatoram, kura vārdā nosauktas starptautiskas organizācijas un fondi, ir pagodinošs, taču neprecīzs: Raulu Vallenbergu sargāja oficiāls Zviedrijas diplomāta statuss, viņš reizē bija ASV prezidenta Bēgļu palīdzības komitejas pārstāvis, viņa rīcībā bija ļoti ievērojami naudas līdzekļi un sakari starptautiskajās finansu aprindās. Lipke turpretī bija pilnīgi neaizsargāts, viņam nebija ne statusa, ne līdzekļu, tikai liela vēlēšanās glābt un neapšaubāmi spožs organizatora talants”.

Vairāk nekā 20 ebrejus Žanis, viņa sieva Johanna un vecākais dēls Alfrēds paslēpa Rīgā vairākās speciāli ierīkotās slēptuvēs.

Lipke prata pulcināt ap sevi cilvēkus, bez kuru palīdzības viņš nebūtu varējis veikt tik plaša mēroga glābšanas pasākumus.

Rīgā viņa tuvākie palīgi bija šoferi Jānis Briedis un Kārlis Jankovičs, strādnieki Edgars Zande, Andrejs Graubiņš (gāja bojā Dahavas koncentrācijas nometnē), ādas galantērijas meistars Barnets Rozenbergs, Marija Lindenberga.

Dobeles pagastā, kur Lipke slēpa 34 ebrejus, vairāku slepenu patvērumu iekārtošanai vajadzēja vēl vairāk palīgu. Glābšanas akcijās Lipkem izdevās iesaistīt Dobeles pagasta vecāko Vili Bīnenfeldu (Staļina režīms viņu notiesāja par “dzimtenes nodevību” un ieslodzīja cietumā, un ar lielām grūtībām viņa draugi un bijušie vācu koncentrācijas nometņu ieslodzītie panāca viņa reabilitāciju), Dobeles slimnīcas galveno ārstu Edgaru Francmani, zemniekus no vairākām lauku mājām Frici Rozentālu un viņa dēlus Bruno un Edgaru, Vilhelmīni Putriņu, Mariju Kelleri un viņas dēlus, Žani Milleru ar māsām Elzu un Lidiju, Friča Rozentāla brāli Žani, Kārli Didrihsonu, Jāni Unduli un citus.

Glābtie un izglābtie

Jau pašā vācu okupācijas laika sākumā Ž. Lipke pie sevis slēpa pazīstamus un nepazīstamus cilvēkus – ebrejus, kā arī vēlāk daudziem saviem draugiem latviešiem palīdzēja izvairīties no iesaukšanas vācu armijā. 1941. gada rudenī viņš sāka strādāt par krāvēju “Sarkanajos spīķeros” Maskavas ielā pie Rīgas Centrāltirgus, kas radīja iespēju palīdzēt ebrejiem, kurus dzina darbā no Rīgas geto uz tur ierīkotajām vācu gaisa spēku noliktavām.

Pēc masu slepkavībām Rumbulā 1941. gada 30. novembrī un 8. decembrī, kur nogalināja ap 24 000 Latvijas un 1000 ārzemju ebrejus, Lipke drudžaini sāka meklēt patvērumu vēl dzīvi palikušiem ebrejiem. Viņš iekārtoja speciālas paslēptuves un pagaidu mītnes gan pie sevis mājās, gan pretī kinoteātrim Lāčplēša ielā, zem kafejnīcas “Flora” Brīvības ielā, Avotu ielā 75, Miera ielā 15 un citur.

Rīgas jahtklubā viņš pat iegādājās jahtu, ar kuru plānoja slepus pāri uz Zviedriju pārvest 15-20 ebrejus. Šī iecere gan beidzās neveiksmīgi, jo kad Žanis kopā ar diviem Rīgas geto ieslodzītajiem gatavojās to izmēģināt, viņus iztraucēja policija.

Viens no Lipkes izglābtajiem ebrejiem, holokaustu pārdzīvojošais Izaks Drizins savās atmiņās stāsta: “Es Žanim biju pilnīgi svešs cilvēks un nevarēju saprast, kāpēc viņš to dara, kad apkārt notiek slepkavošana. Parādās cilvēks kā brīnums – ar mieru glābt nāvei nolemtos. Naudu viņš neņēma, komunists viņš nebija, un nevarēju saprast, kāpēc viņš uzņēmās tādu nastu un katru dienu sevi pakļāva nāves briesmām. Es viņa rīcību sapratu tikai tad, kad viņš mūs izveda no Rīgas uz Dobeles pagastu pie Rozentāliem, kur jau priekšā bija četri ebreji, mēs klātpienācēji, bijām trīs, kopā septiņi. Žanis apgūlās siena pantā blakus atvestajiem ebrejiem un teica: “Tagad esmu priecīgs, esmu atvedis septiņus cilvēkus. Bet kas ir septiņi? Būtu septiņdesmit vai septiņi simti cilvēku! Ziniet, puiši, es tūlīt braukšu atpakaļ, vedīšu atkal cilvēkus”. Tad es sapratu, kāpēc Žanis glābj cilvēkus.”

Līdzīgas ir arī ebreju glābēja Bruno Rozentāla atmiņas par Lipki: “Varu tikai pateikties liktenim, ka sastapu Žani. Viņš bija ievērojams cilvēks – ar labu sirdi, ar mīlestību pret apkārtējiem. Žanis mani iedvesmoja, deva ticību un spēku glābt cilvēkus, kas bija nonākuši nelaimē. Kad ieradās Žanis, sēdējām Bērzes krastā, runājamies un viņš vienmēr jautāja: “Vai var vest vēl?” Uz ko atbildēju: “Ved! Kaut kā galā tiksim.” Tā uz Dobeles pagastu tika aizvesti 36 cilvēki. “Miltiņos” taisījām večerinkas, kur uz ballēm sanāca vietējie fašistu līdzskrējēji (tā tekstā – aut.), kā arī paši vācieši. Tā novērsām uzmanību. Nevienam nevarēja ienākt prātā, ka mājā slēpjas ebreji. Mums no slēptuves vēl bija rezerves izeja uz Bērzupes krastu. Mūsu attiecības bija ļoti sirsnīgas. Braucām ar velosipēdiem uz “Mežmakiem” – otru slēptuvi. Trešā vieta bija “Rešņi””.

Pēdējās bija Latvijas armijas pulkveža-leitnanta Alberta Kleinberga mājas, jo laikā, kad viņš komandēja bataljonu 1. Rīgas policijas pulkā Austrumu frontē, Ž. Lipkem izdevās kļūt par viņa māju oficiālu rentnieku. Jau pirms tam ebreji tika slēpti arī ap 10 kilometrus no Dobeles attālajā Annasmuižā. 1943. gada sākumā Ž. Lipke pārgāja darbā uz Rīgas ostu, kur strādāja par velkoņa bocmani, bet vēlāk iekārtojās darbā kantorī Marijas ielā 101, kas nodarbojās ar darbaspēka vervēšanu lauku darbiem un deva iespēju Žanim netraucēti braukāt pa provinci un iekārtot jaunas apdraudēto cilvēku slēptuves.

Mazāk ir zināms, ka ne visi Lipkes pūliņi vainagojās ar panākumiem.

Tā neizdevās desmit cilvēku grupas, kas līdz 1944. gada 24. augustam slēpās pie Almas Poles Peldu ielā 15 Rīgā, bēgšanas mēģinājums. Vācu drošības iestādes viņus atklāja un apšaudes laikā nogalināja, bet pašu Poli apcietināja un vēlāk nežēlīgi nomocīja līdz nāvei. Neizdevās izbēgt arī kādai ebreju grupai, kas bija ieslodzīta vācu armijai pakļautā nometnē Ganu ielā, ieplānotajā bēgšanas dienā viņus visus nošāva kā ķīlniekus.

Lipke mēģināja glābt arī Rīgas geto ieslodzīto slaveno medicīnas profesoru Vladimiru Mincu. Atbildot uz Lipkes aicinājumu bēgt no geto, Mincs atsūtīja viņam zīmīti: “Paldies, dārgais draugs! Es nekad to neaizmirsīšu. Bet saprotiet, ka es nevaru atstāt geto savus slimniekus. Es viņiem esmu ļoti vajadzīgs, viņi visi bez manis taču aizies bojā. Attiecībā uz sevi jau sen esmu izlēmis – kas notiks ar manu tautu, tas notiks arī ar mani…”.

Pēckara laiks

Pēc Otrā pasaules kara Lipke ar sievu Johannu turpināja klusi dzīvot nelielajā namiņā Balasta dambī. Viņš nesaņēma nekādus padomju apbalvojumus un atzinību, jo uz viņa paveikto pat skatījās ar neuzticību un aizdomām. Arī patiesa holokausta vēstures pētniecība, tai skaitā Ž. Lipkes biogrāfijas publiskošana padomju laikā nebija iespējama.

Taču, to ko Ž. Lipkem liedza totalitārā komunisma sistēmas ierobežojumi, daudzkārt kompensēja daudzu cilvēku – viņa izglābto ebreju un to tuvinieku – neviltotie un pastāvīgie pateicības un mīlestības apliecinājumi.

Nerakstīta tradīcija bija, ka katru gadu Ziemassvētkos un Jāņos izglābtie ebreji ar savām ģimenēm vienmēr pulcējās pie viņa Ķīpsalā.

Bruno Rozentāls atceras, ka pēc kara Žani vairākkārt izsaukuši uz LPSR Valsts Drošības komiteju, kur viņu iztaujājuši – kāpēc glābāt ebrejus, vai par to jums maksāja? Uz galda esot stāvējusi tintnīca. Žanis paķēris to, pacēlis un gribējis sist pratinātājam pa galvu. Tad gan atvainojušies, viņu atlaiduši un vairāk nekad nav traucējuši. Pats Lipke vēlāk atcerējās, ka čekas virsniekam, kurš viņu pratinājis, tā arī pateicis: “Jūs, komunisti, esat tādi pat bandīti kā fašisti, tikai viņi šāva uz cilvēkiem skatoties viņiem acīs, bet jūs šaujat slepus no muguras – vēl nekrietnāk!”

Kad Ž. Lipke padomju laikā gribēja apciemot savu dēlu Sidnejā, viņam vienmēr tika atteikta izbraukšanas atļauja. Tomēr ar savu neatlaidību viņš panāca savu un 1977. gadā izmantoja iespēju nokļūt Austrālijā. Tur Sidnejā, Izraēlas sūtnis Ž. Lipkem tad arī svinīgi pasniedza medaļu ar uzrakstu “Kas izglābis viena cilvēka dzīvību, tas izglābis pasauli” un uzaicināja viņu ierasties Izraēlā.

Aukstā kara un Padomju Savienības anticionistiskās politikas apstākļos līdz pat 80. gadiem starp PSRS un Izraēlu nepastāvēja diplomātiskās attiecības, kas liedza arī Ž. Lipkem doties uz Izraēlu. Kad viņš ieradās Telavivā, to sagaidīja simtiem cilvēku, kas nesa viņu uz rokām pa pilsētas ielām. 1977. gadā Ž. Lipke iestādīja savā un savas sievas vārdā nosauktu piemiņas koku Pasaules Taisnīgo alejā Jeruzalemē.

Kara laika pārdzīvojumi tomēr bija iedragājuši Žaņa veselību. 60. gados Lipke sāka slimot ar sirdi un pārcieta vairākkārtējus infarktus. Viņu ārstēja Rīgas labākie ebreju ārsti. Slimnīcas pieņemšanas istabā nepārtraukti zvanījis telefons un cilvēki jautājuši: “Kā jūtas slimnieks Lipke?” Ārsti un medmāsas brīnījušās, kā vienkāršam pensionāram var būt tik daudz ciemiņu – ārsti, juristi, inženieri, mūziķi un pat draugi no ārzemēm. Žanis Lipke mira pēc devītā infarkta 1987. gada 14. maijā. Arī pēdējā gaitā Meža kapos viņu pavadīja simtiem cilvēku.

Piemiņu godinot

Divus gadus pēc Lipkes nāves Ebreju kopiena Meža kapos Rīgā viņam uzcēla iespaidīgu kapa pieminekli. 1998. gadā viņa vārdā tika pārdēvēta arī iela Rīgā, Maskavas priekšpilsētā blakus Ivana kapiem. 2000. gada 21. aprīlī pie Lipkes mājas Ķīpsalā Mazā Balasta dambī 8 atklāja piemiņas plāksni ar uzrakstu: “Šajā namā dzīvojuši pasaules taisnie Žanis Lipke, viņa sieva Johanna, viņu dēli Zigfrīds un Alfrēds. Dievišķas gaismas apmirdzēti, viņi pasniedza glābjošu roku. 1941-1944”.

Par Žani Lipki stāsta arī režisora Rodrigo Rikarda dokumentālā filma “Žanis un citi” (2000). Dzirnavu un Gogoļa ielas stūrī Rīgā, blakus 1941. gada 4. jūlijā nodedzinātās Horālās sinagogas drupām, ir izveidots piemineklis Ž. Lipkem un visiem Latvijas ebreju glābējiem. Lipkes misija ir radusi savu atspoguļojumu arī Ņujorkā dzīvojošā ebreju rakstnieka Dāvida Zilbermana grāmatā “Kā zvaigzne tumsā” (2005) un Rīgas Krievu Drāmas teātra režisora Genādija Trostjaņecka iestudētajā izrādē “Viens no jums” (2005). 2011. gada 4. jūlijā dienas gaismu ieraudzīja arī Latvijas Pasta izdota īpaša pastmarka, veltīta Žaņa un Johannas Lipkes piemiņai.

Visbeidzot, pateicoties uzņēmēja Māra Gaiļa, kinofestivāla “Arsenāls” ilggadīgā organizatora Augusta Sukuta un viņu atbalstītāju pūlēm 2013. gada vasarā durvis vēra arhitektes Zaigas Gailes projektētais Žaņa Lipkes memoriāls Ķīpsalā. Ikkatram no mums ir iespējams tajā viesoties, vienlaikus pievienojoties memoriāla mākslinieciskās idejas autora, dramaturga Viktora Jansona aicinājumam “atklāt sabiedrībai cilvēka personību, kas ir tik pat nozīmīga Latvijai kā citas, kuru vārds izskanējis tālu pasaulē – arhitekta Gunāra Birkerta, diriģenta Marisa Jansona, baletdejotāja Mihaila Barišņikova vai kinorežisora Sergeja Eizenšteina. Viņi ir mūsu garīguma un pašapziņas paudēji; viņi ir mūsu dvēsele un sirdsapziņa. Arī Žanis un Johanna Lipkes ir starp tiem, kuri patiesi pelnījuši saņemt mūsu tautas apbrīnu, cieņu un mīlestību”.

Žaņa Lipkes varoņdarba apraksts pirmo reizi publicēts Ulda Neiburga dokumentālajā grāmatā “Dievs, tava zeme deg” (izdevniecība “Lauku Avīze”, 2014).

Fotogalerijā kadri no Dāvja Sīmaņa un “Mistrus Media” filmas “Tēvs Nakts”, kur galveno – Žaņa Lipkes – lomu atveido aktieris Artūrs Skrastiņš.

Galerijas nosaukums
LA.lv
LE
LETA
Latvijā
Traģiskas avārijas: Kurzemē gājuši bojā divi cilvēki
12 stundas
LE
LETA
Latvijā
Mediķi pēc klīniskās nāves sekmīgi reanimē vīrieti
12 stundas
LE
LETA
Latvijā
Daugavpils novadā no grāvja izceļ noslīkušu cilvēku
12 stundas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

LA
LA.lv
Latvijā
VIDEO: Latvijā pazīstami cilvēki pauž sirsnīgus vēlējumus savai valstij
55 minūtes
LA
LA.lv
Kultūra
FOTO: Latvijas simtgades stāsts izskan fantastiskā deju lielizrādē “Abas Malas”
6 stundas
LE
LETA/LA.lv
Sports
“Dinamo” neiemet “bullīšus” un zaudē Gagarina kausa īpašniecei “Ak Bars”
4 stundas
LE
LETA
Dabā
Laika prognoze: kādi laikapstākļi sagaida valsts svētkos, un vai būs labi redzams salūts?
7 stundas
LA
LA.lv
Kultūra
VIDEO. Roze Stiebra: Nevajag Latviju saķemmēt, vienkārši jādzīvo
6 stundas