Iebrucēju zvērības Livonijā. 16. gs. gravīra.

Pirms 460 gadiem pirmais Viskrievijas jeb “Trešās Romas”, kā viņam labpatikās to saukt, cars Ivans IV Briesmīgais pieteica karu Livonijai, uzsākot tā saukto Livonijas karu, kas, iesaistot aizvien jaunas valstis, ar pauzēm izvērtās 45 gadu garumā, bija ļoti postošs un asiņains Baltijas tautām un radikāli mainīja politisko situāciju reģionā. Kā ieganstu iebrukumam Krievija izmantoja Livonijas kavēšanos maksāt Maskavas valstij iedomātu kontribūciju 40 000 dālderu apmērā par zemēm, kas pirms 13. gadsimta it kā bija maksājušas meslus Novgorodai, bet, ordeņa valstij nodibinoties, pārstājušas to darīt. Cars pārmeta livoniešiem mestra Vilhelma Firstenberga noslēgto līgumu ar Polijas–Lietuvas karali Sigismundu II Augustu, kuru uzskatīja par savu ienaidnieku. Protams, tas bija “no pirksta izzīsts” iemesls, jo Ivanu Briesmīgo vadīja lielvalstiskas ambīcijas un vēlme pakļaut militāri novājināto Livoniju, kas šķita viegls laupījums. Jau janvārī Rīgas un Tērbatas bīskapiju zemēs un Viru novadā iebruka cara vasaļa tatāru hana Šigaleja vadītais ap 40 tūkstošu vīru karaspēks. Nesaņēmis praktiski nekādu pretestību, tas izlaupīja un izdedzināja plašas teritorijas, iedzīvotājus apkaujot vai aizvedot verdzībā. Ordeņa karaspēkā bija vien aptuveni 10 tūkstoši vīru, kamdēļ sākumā tika nolemts neiesaistīties lielās kaujās, bet aizstāvēties tikai cietokšņos.