Mobilā versija
+5.2°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
20. septembris, 2013
Drukāt

Cilvēks ir savas zemes liecinieks. Intervija ar lietuviešu rakstnieku Vītautu Bubni (2)

Foto: Tomass TomsaluFoto: Tomass Tomsalu

Saruna ar lietuviešu rakstnieku Vītautu Bubni, kura romāns tikko nācis klajā izdevniecībā “Lauku Avīze”.

 

Lietuviešu rakstnieks Vītauts Bubnis nupat pirms nedēļas nosvinējis savu 81. dzimšanas dienu. Neraugoties uz cienījamiem gadiem, viņš joprojām ir aktīvs un arī atsaucīgs intervijām. Izdevniecībā “Lauku Avīze” nākot klajā 2003. gadā Baltijas Asamblejas balvu ieguvušā romāna “Krustā sistais balodis” latviešu tulkojumam, Vītauts Bubnis piekrita sniegt telefoninterviju no Lietuvas. Lai pēc iespējas saglabātu viņa domu, sarunā palīdzēja tulkotāja Lāsma Sirmule.

 

– Esat diezgan daudz tulkots latviešu valodā, tomēr kopumā no latviešu uz lietuviešu valodu un pretējā virzienā ir diezgan maz tulkojumu, arī citādi īpaši labi nepārzinām viens otra dzīvi un kultūru. Kā jums šķiet, kāpēc divas pēdējās baltu tautas tik maz interesējas viena par otru?

V. Bubnis: – Līdz neatkarības atgūšanai bijām vienoti, mums bija vienots mērķis, bet pēc tam viens otram pagriezām muguru. Kad bija sasniegts mūsu lielākais mērķis – izcīnīt neatkarību –, pagriezāmies uz Rietumiem un centāmies no tiem iegūt visu, ko vien iespējams, – postreālismu, popkultūru un citas tukšuma rotaļas. To visu popularizējām un propagandējām savā kultūrā. Uzskatīja: Latvija un Lietuva ir postsovjetiskas valstis – vai tad tā ir vērtība? Itālija, Vācija, Francija – lūk, tas ir kaut kas! Diemžēl mēs nepaņēmām no tām labāko. Mediji savstarpēji cīnās, lai atspoguļotu kaut ko pēc iespējas skandalozāku – tāda greizo spoguļu karaļvalsts. Mediji ar to iepazīstina un cildina to. Tas notiek gan Latvijā, gan Lietuvā, gan Igaunijā.

Es pats lasu rakstus par latviešu un igauņu literatūru, cik nu tie parādās presē, tāpat interesējos par sarīkojumiem, kurus rīko Latvijas un Igaunijas rakstnieku savienības, jo tur iespējams sastapties ar kolēģiem un dalīties pieredzē.

– Tiek pieņemts, ka balvas piešķir par labākajiem darbiem. Vai uzskatāt “Krustā sisto balodi” par savu labāko romānu?

– Savas daiļrades laikā esmu saņēmis ne vienu vien prēmiju, bet šis apbalvojums ir starptautisks, tiešām nebiju cerējis, ka balva tiks pasniegta man. Pirms tam šo balvu bija saņēmuši jau četri dzejnieki, pretendēja arī citi prozaiķi.

Mani neizbrīnīja, ka par mani vienbalsīgi nobalsoja Lietuvas komisijas locekļi, bet izbrīnīja, ka balsoja arī Latvijas un Igaunijas pārstāvji, jo grāmata pat nebija iztulkota latviski. Droši vien palīdzēja tas, ka līdz tam man bija iznākušas jau piecas grāmatas latviešu un trīs – igauņu valodā. Jādomā – žūrija nosprieda, ka Bubnis nav jauniņais literatūrā un romāns ir labs.

Protams, tas mani iepriecināja. Ir pagājuši jau desmit gadi, kopš saņēmu balvu, bet līdz šim vēl neviens no mūsu romānistiem nav izpelnījies šo lielo godu.

Vai šis ir labākais no maniem 15 romāniem… Tas ir retorisks jautājums rakstniekam. No astoņiem romāniem, kas tapuši neatkarības laikā, es pats šo tiešām uzskatu par labāko.

– Romāna darbības centrā bijušā Dienvidslāvija pagājušā gadsimta 90. gados, kad tur risinājās asiņains pilsoņu karš. Kādēļ izvēlējāties šo zemi?

– Pats Dienvidslāvijā paviesojos padomju laikos, 70. gadu vidū. Lielu iespaidu atstāja arhitektūra un dzīvesveids, bet vislielāko – sirsnīgās sarunas ar vietējiem kultūras darbiniekiem. Jau pirms tam biju iepazinis Dienvidslāvijas tautu dzīvi no šo tautu rakstnieku klasiķu darbiem. Kad sākās nemieri un par tiem parādījās raksti plašsaziņas līdzekļos, atklāti varu pateikt, tie mani iespaidoja. Es gribēju saprast šīs cīņas iemeslus. Manā atmiņā atausa viss, ko pašam nācās pārdzīvot pēckara gados, kad biju pusaudzis, jaunietis. Vienīgā atšķirība, ka manā zemē notika partizānu pretošanās okupantiem, nežēlīgas cīņas lietuvietim pret lietuvieti, savas dzimtenes patriotam pret okupantu atbalstītāju, pret kolaboracionistiem vai tiem, kurus uzskatīja par aizdomās turamajiem, savukārt Dienvidslāvijā nesaskaņu iemesls lielā mērā bija starpkonfesionālā neapmierinātība. Tas bija iemesls, kādēļ savā daiļradē vēlējos izmantot šo zemi, kuru tik labi pazinu.

– Ko romānā simbolizē balodis? Jāsaka, latviešu valodā romāna nosaukums mazliet atšķiras, pilnīgi precīzi būtu bijis tulkot “Baloža trīsas”, vai ne?

– Romāna nosaukums uzradās tikai tad, kad jau bija gatavs manuskripts. Ļoti ilgi meklēju nosaukumu, vēlējos to īsu. Domās visu laiku redzēju romānā minēto krustā sisto balodi. Protams, balodis ir pats senākais dvēseles, miera un maiguma simbols. Taču krustā sists balodis var attēlot neapmierinātību un atriebību.

Katolis horvāts, kura dēls miris karā, krustā, kuru uzstāda pie savas mājas, izgriež katoļu un pareizticīgo krustu, musulmaņu pusmēnesi, bet centrā – balodi. Tas šokēja daudzus kristīgos, varēja nepatikt musulmaņiem, viņi, bez šaubām, jutās aizskarti. Krustu romānā sadedzina. Tādējādi balodis kļūst par ļaunuma upuri.

– Kā jums šķiet, kas par iemeslu tam, ka cilvēki nemācās no agrākās šausminošo karu pieredzes un turpina karot, viens otru nogalināt?

– Šausmīgi, ka valstu vadītāji un valdības vīri nav mācījušies no pagātnes. Šausmīgi arī tas, ka zemes bagātību, ietekmes zonu un teritoriju dēļ cilvēki zaudē cilvēciskās vērtības. Mani šausmina tas, ka šajās cīņās arvien tikuši iesaistīti mierīgie iedzīvotāji. Viens neliels piemērs no nesenas vēstures – karš Vjetnamā. Pirms 30 gadiem man bija iespēja viesoties netālu no Vašingtonas esošajos Vjetnamas karā kritušo kapos.

Piemiņas vietā noliecu galvu ne tikai Amerikas karavīru, bet tāpat arī mirušo vjetnamiešu priekšā. Vai tad viņiem sāpēja mazāk nekā ASV karavīriem? Tāpat vēlāk karavīriem Irākā, Āfrikā, tagad Sīrijā? Kaut gan lielo tirānu vairs nav, tomēr vēlme sagrābt pēc iespējas lielākas teritorijas un ietekmi nemainās, atšķirība tikai tā, ka tagad šie centieni tiek ietērpti “demokrātijas” drēbēs.

– Romāna galvenais varonis Egons aiziet karot patriotisma dēļ, vēlāk karā izdarītais un pieredzētais viņu nerimstas vajāt. Arī mēs bieži piesaucam patriotismu…

– Egons bija mūks. Viņš labprātīgi novilka mūka apģērbu un paņēma rokās automātu. Pret ko karot, ko aizstāvēt? Aizstāvēt katoļus horvātus, nogalināt musulmaņus bosniešus un pareizticīgos serbus. Tika iedarbināta patriotiskā propagandas mašīna, un tai pakļāvās simtiem tūkstošu jaunu vīriešu. Uz karu pamudināja ne tikai patriotiskās jūtas, bet arī reliģiskā nostādne. Egona tēlā atrodams arī mans otrais “es”, ļoti daudz esmu sevi analizējis, jo ikviena grāmata, kas tiek rakstīta, ir sevis iepazīšana no jauna. Gadu desmiti nav man atņēmuši ticību nākotnei, ko vecāki ielikuši jau pirmskara gados, kaut arī nākotne izrādījās daudz sarežģītāka, nekā plānots. Arī padomju laikos nepazuda patriotisms, jo katrs cilvēks ir savas zemes liecinieks.

– Otrs iemesls bijušās Dienvidslāvijas konfliktam, pats jau pieminējāt, bija starpkonfesionālās nesaskaņas. Vai sevi uzskatāt par ticīgu cilvēku?

– Jā, esmu ticīgs cilvēks. Man to iemācīja vecāki ar savu piemēru, ikdienas rīcību, nekad neaizmirstot Dievu, taču arī bez iemesla nevalkājot Viņa vārdu. Šī nostāja manī saglabājās arī ateisma laikos.

Jau no agras jaunības esmu izlasījis daudzas grāmatas par dažādiem reliģijas jautājumiem. Starp tiem bija arī darbi, kas diezgan kritiski vērtē reliģiskās patiesības. Jo ilgāk par to domāju, jo skaidrāk apjautu, ka jānošķir reliģija no ticības. Jo Dievs ir viens, ticība ir viena, bet reliģijas ir daudzas, un tās visas ir pareizas, ja dzīvo ar mīlestību.

– Kādu redzat cilvēces un Lietuvas nākotni? Vai esat drīzāk optimists vai pesimists?

– Kad sabruka PSRS un daudzas valstis Austrumeiropā atguva neatkarību, visi cerēja un domāja, ka iestāsies miers un cieņa gan pret tuvākiem, gan tālākiem kaimiņiem, bet pat desmit gadus cilvēki nespēja izturēt bez lieliem konfliktiem, asiņu izliešanas. Kas gaida nākotnē? Protams, es nevaru prognozēt ne savas tautas, ne, vēl jo vairāk, visas cilvēces nākotni. Esmu optimists, bet nespēju nedzirdēt, neredzēt un nereaģēt uz to, kas notiek pasaulē. Bieži vien avīzēs izsaku savu redzējumu un viedokli par dažādiem jautājumiem, iesaistos diskusijās. Mani ļoti iepriecināja šā gada sākumā laikrakstā “Respublika” pārpublicētā latviešu komponista Imanta Kalniņa vēstule latviešiem, kas bija un ir tikpat aktuāla arī mums, lietuviešiem. Nespēju nepiekrist viņa viedoklim un nostājai par to, kādu ļaunumu Eiropas Savienība nodara mazām tautām.

Nedaudz novirzīšos no tēmas – jau no agras jaunības mums ir tuvas, atklātas attiecības ar Justīnu Marcinkeviču (izcils lietuviešu dzejnieks, miris 2011. gadā 80 gadu vecumā. – L. K.). Ne tikai tādēļ, ka esam no vienas puses un beiguši vienu ģimnāziju, vieno arī spēcīgā radošā un garīgā saikne. Abi piedalījāmies “Sajūdis” kustībā, veltot daudz laika gan kustības izveidei, gan neatkarības tuvināšanai. Visus aizkustināja Justīna Marcinkeviča pēdējā publiskā runa Lietuvas Zinātņu akadēmijas zālē, un viņš to beidza ar apgalvojumu, ka Lietuvā saimnieki ir tie, kas sakrājuši lielu kapitālu.

Galvenā valsts vadītāju rūpe ir pēc iespējas ilgāk saglabāt savu amatu. Bet vai viņiem rūp tautas nākotne? Vai viņiem rūp mūsu nacionālās kultūras saglabāšana, mūsu dzimtās valodas liktenis, tas, kāda būs Lietuva nākotnē? Protams, viņi nereti atgādina, ka visu dara Lietuvas un savas tautas dēļ, bet patiesībā cērt tautas zarus.

– Kādu literatūru pats lasāt?

V. Bubnis: – Jau kopš jaunības veidoju pats savu mazo bibliotēku. Protams, tolaik lasīju diezgan daudz arī sociālistiskā reālisma kanonā veidotu romānu. Tie bija kā paraugs jaunajiem rakstniekiem, kas arī gribēja iegūt atpazīstamību. Bet tajā pašā laikā vēlējos pēc iespējas iepazīt Rietumeiropas literatūru, un tā mani ļoti iespaidoja. Manī arvien vairāk nostiprinājies viedoklis, ka literārs darbs nevar kalpot kādai noteiktai ideoloģijai. Varbūt tādēļ arī savos pirmajos romānos “Alkanā zeme” un “Zem pavasara debesīm” centos caur tēliem izteikt pašu aktuālāko nacionālo nostāju, viedokli. Manas darbistabas grāmatplauktos ir arī gana daudz latviešu literatūras darbu. Priecājos, ka jau diezgan pasen antikvariātā uzgāju brāļu Kaudzīšu romānu “Mērnieku laiki”, kas lietuviski iztulkots jau pirmskara gados. Pārlasīju to ar lielu interesi. Bet pats svarīgākais – šis romāns sarakstīts tajos laikos, kad lietuviešiem pirmais romāns vēl bija jāgaida ceturtdaļgadsimtu. It īpaši tuva man ir 20. gadsimta dažādu tautu literatūra. Padomju laikos maz tika klajā laisti izcilu ārzemju rakstnieku darbi, īpaši te gribētu izcelt Gabrielu Garsiju Markesu. Mūsdienās izvēle grāmatnīcās ir ļoti liela, tādēļ cenšos paņemt vienu vai divas no katrā gadā izlaistajām grāmatām, un tajās atklājas daudz jauna, ko iepriekš neesmu ievērojis.

– Vai šobrīd strādājat pie kāda jauna romāna?

– Romānus patlaban nerakstu, kaut gan ir bijušas vairākas idejas. Pēdējā laikā esmu uzrakstījis tik vien kā dažas atmiņu grāmatas par cilvēkiem, kurus esmu saticis, savu redzējumu par literatūru – tās saņēmušas necerēti lielu lasītāju uzmanību. Ceru, kāds romāns vēl taps.

 

Radošā biogrāfijaVĪTAUTS JURĢIS BUBNISLietuviešu prozaiķis (09.09.1932.), dramaturgs, esejists, politiķis; debitējis rakstniecībā 1953. gadā, pirmais romāns “Alkanā zeme” sarakstīts 1971. gadā.

Iznākušas 33 grāmatas, no tām 15 romāni, no kuriem seši tulkoti latviski.

Pavisam darbi tulkoti 17 valodās.

Grāmatu kopējā tirāža – 6 000 000.

Saņēmis dažādas literārās balvas Lietuvā, Baltijas Asamblejas balvu par romānu “Krustā sistais balodis” un Ģedimina ordeni.

 

Fragments no Vītauta Bubņa romāna “Krustā sistais balodis”

Pievienot komentāru

Latvijas simtgades svinības kopumā izmaksās 60 miljonus eiro (2)Kopējais Latvijas simtgades svinību pasākumu finansējums 2017.-2021. gadā indikatīvi varētu sasniegt 59 075 947 eiro, liecina Kultūras ministrijas (KM) informatīvais ziņojums par Latvijas simtgades svinību pasākumu plānu 2017.-2021. gadam, kuru nākamnedēļ izskatīs valdībā.
Draugiem Facebook Twitter Google+