Viedokļi
Komentāri

16. marts. Bez pārmaiņām. Valdība leģionāriem – brīvības cīnītājiem kā parasti uzgriež muguru 16


Karogu aleja pie Brīvības pieminekļa, kur tiek nolikti ziedi, godinot latviešu leģionāru piemiņu.
Karogu aleja pie Brīvības pieminekļa, kur tiek nolikti ziedi, godinot latviešu leģionāru piemiņu.
Foto – LETA

Līdz 1998. gadam Latviešu leģiona piemiņas diena 16. martā varēja notikt kā brīvā un neatkarīgā valstī – neviena netraucēti un bez aizliegumiem.

Vienā brīdī viss sagriezās kājām gaisā – Otrā pasaules kara laikā kritušo leģionāru piemiņas dievkalpojums, bijušo cīnītāju, viņu tuvinieku, draugu un atbalstītāju gājiens uz Brīvības pieminekli nokļuva pasaules lielāko mediju virsrakstos kā “Waffen SS” veterānu pasākums. Krievijas provocēta, neliela ļaužu grupa sirmos vīrus apsaukāja par fašistiem un slepkavām. Politkorektie Rietumu politiķi sašutumā rauca degunus, mūsējie valstsvīri gudroja, ko nu darīt, lai dzīva gan kaza un kāpostgalva, gan arī vilks paēdis.

Gandrīz divus gadu desmitus leģionāru atceres diena Latvijā notiek pēc austrumu kaimiņa diktēta scenārija. Tā tas būs arī šogad, jo jaunā Ministru kabineta vadītājs Māris Kučinskis paziņojis, ka valdības pozīcija par 16. marta pasākumiem palikusi nemainīga, tas nozīmē, ka ministri šajā dienā pie Brīvības pieminekļa nedrīkst rādīties.

 

Krievijas provokācija – vistīrākajā formā

1998. gadā varas stūri grozīja Guntara Krasta vadītā valdība. Bijušais premjers trauksmi ap 16. marta piemiņas dienu nosauc par Krievijas provokāciju vistīrākajā formā. – Krievijai tolaik naftas cenas noslīdēja ļoti zemu, rublis devalvējās un tuvojās ekonomiskais krahs, tāpēc viņi sāka meklēt iespēju, lai stiprinātu sevi iekšpolitiski. Bija jāveic kādas ārpolitiskās darbības, kas varētu nospēlēt auditorijai Krievijas iekšienē, – austrumu kaimiņa stratēģiju skaidro G. Krasts. Lielvalsts stiprināšanas plāns sākās ar nesankcionētu krievu pensionāru piketu 3. martā pie Rīgas domes, kuru izgaiņājusi policija. Kā iepriekš zinādami, mītiņu filmējuši četri lielākie Krievijas televīzijas kanāli, kas notikušo savai auditorijai atrādīja jau kā zvērīgu veco ļaužu sišanu. Gluži vai uz burvja mājienu parādījās tā saucamie antifašisti un 15. martā pie Brīvības pieminekļa piketēja jau pret leģionāru gājienu, turpinot izpausties arī pašā leģiona atceres dienas pasākuma laikā. Krievijas Ārlietu ministrija izplatīja paziņojumu, ka Latvijā notiek nacisma glorificēšana.

Taču ar to vien nebija gana – astoņas dienas pirms ebreju Lieldienām, 2. aprīlī, nogranda sprādziens pie sinagogas Vecrīgā. Laimīgas nejaušības dēļ cietušo nav, ēkai izsisti logi un durvis, bojāti arī apkārtējie nami – ziņoja plašsaziņas līdzekļi. Aizdomās par spridzināšanu aizturēja Krievijas pilsoni, bijušo OMON (sevišķas nozīmes milicijas vienība) kaujinieku.

Latvijas Saeima, daudz nekavēdamās, uz Krievijas provokācijām atbildēja ar Leģiona dienas iekļaušanu piemiņas dienu sarakstā, taču pēc pāris gadiem to no oficiālā valsts kalendāra izsvītroja. Atteikšanās no leģionāriem kā mūsu valsts vēstures varoņiem bija viens no upuriem, lai tiktu uzņemti Eiropas Savienībā un NATO.

Sabiedrisko attiecību katastrofa

Zviedrijas valdība, redzēdama kaimiņvalsts ne īpaši sekmīgo cīņu publiskajā telpā, sniedza palīdzīgu roku profesionālai sabiedriskā tēla veidošanai. Pateicoties arī G. Krasta personīgi labajām attiecībām ar Zviedrijas premjeru, 1998. gadā mūsu valsts saņēma finanšu līdzekļus Latvijas Institūta dibināšanai un pirmajam tā darbības gadam. – Tam bija jākļūst arī par Latvijas vēstures skaidrošanas un argumentācijas ruporu, – vienu no svarīgiem jaunveidotās institūcijas uzdevumiem uzsver bijušais Latvijas premjerministrs un piebilst, ka šī funkcija vēlāk nav īstenojusies, arī nepietiekamā finansējuma dēļ. – Mums joprojām pietrūkst labas, izsvērtas argumentācijas, kas ar Latvijas leģionu saistītos notikumus skaidrotu pietiekami precīzi, pareizi un liegtu demagogiem iespraukties pa vidu un paust nepatiesību, – spriež G. Krasts. Vienlaikus viņš atzīst, ka jebkurš šo tematu var pasniegt, kā vēlas, jo Vācija, kuras armijā tika iekļauts Latviešu leģions, zaudēja karā un līdz ar to arī iespējas interpretēt tā notikumus. – Zaudētāja puses vēsturisko redzējumu neviens negrib dzirdēt un neklausīsies tajā vismaz tuvāk pārredzamajā laikā, – pārliecināts Krasts.

Ārzemju žurnālists Miks Koljers, kurš jau sešus gadus par 16. marta pasākumu gatavo ziņas vairākiem medijiem, tostarp aģentūrai AFP, Latvijas Radio atzinis, ka pats grūtākais lasītājiem izskaidrot sarežģīto vēsturisko situāciju. Leģionāru piemiņas pasākuma stāsts pats par sevi neesot īpaši interesants, viņš norāda, taču tikai līdz brīdim, kamēr netiek pieminēti vārdi “Waffen SS”. Kad Latvija cenšoties to skaidrot, izklausās, ka tā mēģina pārliecināt par “labo SS” un “slikto SS”, kas neesot iespējams. Pēc žurnālista domām, leģionāru dienas notikumi Latvijai nozīmē pilnīgu sabiedrisko attiecību katastrofu.

Drosme būt latvietim

Visādi gājis pie Brīvības pieminekļa 16. martā – 2006. gada naktī pie tā izauga žogs, vairākus gadus gājiens tika vienkārši aizliegts. Rīgas dome vēl 2012. gadā, aizbildinoties ar “drošības riskiem” un “spriedzi sabiedrībā”, nedeva atļauju pasākuma rīkošanai, lai gan labi zināja, ka tiesa līdzīgi kā iepriekšējā gadā viņu lēmumu var atcelt.

Augstākā varas ešelona politiķu attieksme un dalība leģionāru dienas norisēs bijusi atšķirīga, viskonsekventāk to atbalstījuši Nacionālās apvienības ļaudis. Partija vairākkārt Saeimā ierosinājusi Leģiona piemiņas dienu atkal iekļaut oficiāli atzīmējamo piemiņas dienu sarakstā, taču allaž palikusi mazākumā. Tās līderis Raivis Dzintars 16. martu nosaucis gan par nacionālās pretestības simbolu, gan dienu, kad Latvijas pilsoņiem, par spīti ārvalstu nesapratnei un pašu valsts amatpersonu spiedienam, jāapliecina uzticība brīvības cīnītāju piemiņai. Viens no viņa partijas biedriem – Einārs Cilinskis – par savu konsekvento attieksmi pret brīvības cīnītajiem 2014. gadā zaudēja vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra portfeli, jo pretēji valdības balsojumam nepiedalīties leģionāru gājienā nolēma tomēr doties pie Brīvības pieminekļa, tāpat kā to darījis jau daudzus gadus. Savā paziņojumā plašsaziņas līdzekļiem viņš rakstīja – uzskatu, ka tautai, kas neciena savus varoņus, nav nākotnes! Politologs Ojārs Skudra E. Cilinska rīcību nodēvēja par provokāciju, pretēju viedokli pauda Jānis Ikstens, vaicājot, ko gan ministrs šādi varētu izprovocēt, bet par valdības kopīgi pieņemto aizliegumu teica, ka tas ožot pēc vecajiem laikiem.

Katram sava taktika

Šodien E. Cilinskis aicina pret ikvienu, tostarp arī politiķi, kas vēlas vai nevēlas piedalīties 16. marta pasākumos, izturēties cieņpilni un bez nopratināšanas, kāpēc viņš attiecīgi rīkojas.

Jānis Ikstens, pirms komentēt tagadējās valdības attieksmi pret leģionāru piemiņas dienu, mēģinājis saprast, ko notikumi, kas risinājušies pirms daudziem gadu desmitiem, devuši Latvijas valstiskumam un tā nostiprināšanai. “Ja šis ieguldījums nav acīmredzams, un es to tādu nesaskatu, tad 16. marts nebūtu jāpaceļ valsts svētku līmenī, un neredzu, ka tur būtu nepieciešama premjera vai ministru līdzdalība,” atzinis politologs. Pretējā gadījumā, ņemot vērā “kaimiņu notikumu kontekstu”, varot gadīties, ka vairāk zaudējam nekā iegūstam.

Arī G. Krasts uzskata, ka valdībai no dalības leģionāru piemiņas dienā jānorobežojas, līdzīgi kā to darījis viņa vadītais Ministru kabinets – Mazāk mēģināt iesaistīties procesā, taču nenogurstoši skaidrot, kas šī ir par dienu, lai kā mums pašiem tā liktos pati par sevi saprotama. Vienkārši vajag par to runāt daudz un ilgi – visu laiku, – viņš norāda.

Norobežoties no saviem brīvības cīnītājiem Latvijas valdības ir pratušas, taču ar patiesās vēstures skaidrošanu, lai tā “pielēktu” arī kūtrajai Rietumu sabiedrībai, vēl liels darbs darāms.

LA.lv