Pirms 350 gadiem, 1666. gada 14. novembrī, angļu ierēdnis un parlamenta deputāts Semjuels Pepīss dienasgrāmatā aprakstīja asins pārliešanas operāciju, ko tajā pašā gadā bija izdarījis Oksfordas ārsts Ričards Lovers. Tā tika izdarīta sunim, un tas ir vēsturē pirmais dokumentālais šīs medicīniskās manipulācijas apraksts. Pepīss to nosauca par “jauku eksperimentu”. Asinis no viena suņa tika pārlietas otram, turklāt otrā suņa paša asinis pilnībā notecināja. Eksperimentā pirmais dzīvnieks no asiņu zaudējuma uz vietas nobeidzās, savukārt otrs “jutās ļoti labi”. “Tas ir devis pamatu daudzām jaukām vēlmēm, ka varētu kveikera (protestantu kustības pārstāvja. – Red.) asinis pārliet arhibīskapam un tādā garā,” raksta dienasgrāmatas autors. Atsaucoties uz pazīstamu mediķi, Pepīss sprieda, ka eksperimentam varētu būt liela nozīme cilvēku ārstēšanā, lai “sliktas asinis nomainītu ar aizņemtām no labāka ķermeņa”. Pāris mēnešu vēlāk Pepīss atzīmēja, ka minētais suns joprojām jūtoties labi. Pirmie asinspārliešanas mēģinājumi cilvēkam gan bija neveiksmīgi un bieži beidzās ar pacientu nāvi, jo asinsgrupas atklāja tikai 1900. gadā.