Pēteris I griež bārdu raskoļņikam. 18. gs. miniatūra.

Pirms 320 gadiem, atgriezies no 15 mēnešus ilgā Rietumeiropas apceļojuma tā sauktās “Lielās sūtniecības” sastāvā, Krievijas cars Pēteris I izdeva vienu no saviem slavenākajiem “ukaziem” – rīkojumu par aizliegumu pavalstniekiem audzēt bārdas un pāreju uz Eiropā tradicionālo jeb, kā teica cars, “vācu” apģērbu. Saskaņā ar rīkojumu “Par vācu tērpa nēsāšanu, bārdas un ūsu skūšanu un raskoļņiku (vecticībnieku) staigāšanu viņiem norādītajā apģērbā” jau no 1. septembra laicīgo pilsoņu staigāšana ar bārdu bija sodāma. Galma bajāriem viņš rīkojumu komentējis šādi: “Es vēlos mainīt laicīgos āžus (tekstā “svetskih kozlov”), tas ir, pilsoņus un garīdzniekus, tas ir, mūkus un popus. Pirmos, lai viņi bez bārdām izskatītos pēc eiropiešiem, un otros, lai viņi, kaut ar bārdām, toties baznīcās mācītu draudzēm kristīgās vērtības, tā kā es to dzirdēju mācām vācu mācītājus. Mūsu veči savā tumsonībā domā, ka debesu valstību viņiem bez bārdas neredzēt, kaut Dievam tā ir atvērta priekš visiem godīgiem ļaudīm, lai pēc kādiem likumiem tie Viņā ticētu. Ar bārdām vai bez, ar parūkām vai plikgalvaini, garā sarafānā vai īsā kaftanā.” Pēteris I, vēlēdamies reformēt valsti, uzskatīja, ka jāsāk ar arhaiskā senslāvu dzīvesveida atmešanu un vispirms jāpanāk, lai pavalstnieki vismaz ārēji izskatītos pēc tiem ļaudīm, kādus viņš bija redzējis Nīderlandē, Anglijā, vācu zemēs un citur.