Pirms 300 gadiem despotiskā Prūsijas karaļa Fridriha Vilhelma I un viņa dzīvesbiedres Sofijas Dorotejas ģimenē piedzima mantinieks, nākamais karalis Fridrihs II Lielais.

Lasītākie

“Kā krāpnieks zināja, ka neesmu izņēmusi paciņu?” Lasītāja atmasko neīsto “Latvijas Pastu” 1

Kokteilis

Personības tests: jūsu dzimšanas mēneša zieds atklāj par jums vairāk, nekā spējat iedomāties 17

Mākslīgais intelekts nosauc piecus “neveiksmīgākos” latviešu politiķus 115

Lasīt citas ziņas

Šo vīru uzskata par vienu no ievērojamākajiem 18. gadsimta valdniekiem, kura ieskati par valsti pieder politikas klasikai. Fridrihs II Lielais bija pārliecināts, ka spēcīgu valsti veido spēcīga armija, spēcīgs valsts aparāts un “apgaismots liberālisms” iekšpolitikā. Kā kroņprincis Fridrihs bija intelektuāls jauneklis, atvērts visam jaunajam – viņš studēja filozofiju un poēziju, sarakstījās ar tā laika Eiropas gaišākajiem prātiem, tādiem kā Voltērs, sacerēja politoloģiska un filozofiska satura darbus, komponēja skaņdarbus un pats spēlēja mūzikas instrumentus. Tomēr, kad 28 gadu vecumā nācās pārņemt valsts varas grožus, Fridrihs mainījās. Kolorītais karalis ar militāru spēku un diplomātiju sāka apvienot vācu valstiņas ap Prūsiju. Viņš atbalstīja ticības un uzskatu brīvību valstī, bet uzsvēra: “Spriediet, par ko gribat, taču pakļaujieties.” Zīmīgi, ka Fridriha II Lielā pēdējie vārdi uz nāves gultas bija: “Esmu noguris valdīt pār vergiem.”