Pirms 300 gadiem pie Matapanas zemesraga Grieķijas piekrastē (mūsdienās Tenaro) notika vēsturē pēdējā jūras kauja, kurā abās pusēs plaši tika izmantotas airu galeras. Apvienotās venēciešu, franču, maltiešu un portugāļu flotes pretinieki kaujā bija turku un ēģiptiešu karakuģi. Eiropiešiem galeras šajā kaujā pārsvarā bija Francijas karaļa flotē. Daudzairu galeru ziedu laiku noriets Vidusjūrā sākas 16. gadsimtā, jo šiem kuģiem bija samērā mazs ugunsspēks un tie bija izmantojami tikai slēgtās jūrās, bet ne Jaunās pasaules sasniegšanai. 17. gadsimts jau bija daudzklāju līnijkuģu laiks. Buru līnijkuģos lielgabalus varēja izvietot trīsreiz vairāk nekā galerās, un arī jūrgājība bija labāka. Tajā pašā laikā Osmaņu impērija un Tuvo Austrumu valstis turpināja būvēt galeras arī 18. gadsimtā. Tāpat tās turpināja izmantot Baltijas jūrā, piemēram, Zviedrijas un Krievijas karaflotē darbībām seklajos un šaurajos šēru ūdeņos. Krievijas flotē Baltijas jūrā galeras praktizēja līdz pat 19. gadsimta vidum. Savu lomu galeru ilgmūžībā spēlēja to salīdzinošais lētums, viegli pieejamais “dzinējspēks” – vergi, karagūstekņi, notiesātie, dzimtļaudis, retāk algoti airētāji.