Atrakto Pompeju aina 20. gs. sākumā.

Pirms 270 gadiem spāņu pulkveža, militārā inženiera un reizē arheoloģijas entuziasta Rokes Hoakina Alkubjeres uzraudzībā tika uzsākti arheoloģiskie izrakumi leģendāro Pompeju vietā. Pie izrakumiem Alkubjere ķērās ar Spānijas Burbonu dinastijai piederošā Neapoles karaļa Karlosa VII svētību. Karalim un viņa augstmaņiem vajadzēja antīkus priekšmetus rezidenču iekārtošanai. Spānietis jau 1738. gadā tādus bija veiksmīgi atradis izrakumos netālajā Herkulānā. Kā zināms, abas pilsētas 79. gada augusta beigās zem vairāku metru biezas pelnu kārtas līdz ar daļu iedzīvotāju apraka Vezuva izvirdums. Ne laikabiedri, ne nākamās arheologu paaudzes Alkubjeri gan ar labu vārdu nepiemin, jo viņš vairāk darbojās kā mantracis un dārgumu meklētājs, nevis zinātkārs pētnieks. Šo vīru interesējuši tikai reprezentatīvi atradumi. Tos varēja izmantot tā laika augstmaņu namos vai pārdot kolekcionāriem – antīkas skulptūras, freskas, monētas. Viss pārējais tika mests prom, iznīcināts vai pārkausēts. Piemēram, Herkulānas izrakumu laikā atrasto teātra rotājumu bronzas kvadrigu jeb četrrjūgu pārkausēja, lai no materiāla pagatavotu Neapoles karaļa bisti. Uzsākot izrakumus Pompejās, Alkubjere uzskatīja, ka uzdūries antīkajai Stabijai. Īstenībā tā atradās četrarpus kilometrus uz dienvidrietumiem no Vezuva apraktās pilsētas. No kultūras vērtību saglabāšanas viedokļa tā bija tikai veiksme, ka viņš drīz zaudēja interesi par Pompejām un pievērsās atkal Herkulānai, kas šķita daudzsološāka. Kopš tā laika līdz pat mūsdienām izrakumi un restaurācijas darbi Pompejās notiek teju nepārtraukti.