Londonas cirks 19. gs. sākumā.

Pirms 250 gadiem Londonā jātnieku skolas īpašnieks Filips Estlijs (1742 – 1814) īstenoja savu ideju par izklaidējošu izrāžu rīkošanu apaļā arēnā, turklāt piedāvājot pēc iespējas raibāku, mūzikas pavadītu programmu ar akrobātu, jātnieku, žonglieru, dresētu dzīvnieku un klaunu piedalīšanos. Šī jaunieveduma dēļ Estliju godā par “modernā cirka tēvu”. Jau pats vārds “cirks” ir viņa izvēlēts un iedibināts. Savukārt Estlijs to pārņēma no senās Romas arēnas “Circus Maximus” nosaukuma. Konkrētā senās Romas arēna gan bija garena, kamēr uzņēmējs izvēlējās apaļu formu, jo tā visi skatītāji varēja labāk redzēt notiekošo, turklāt apaļa arēna bija ērtāka akrobātisko triku izpildīšanai zirga mugurā. Jājot pa apli, centrbēdzes spēki palīdzēja voltižētājiem. Sākotnēji Estlija arēna bija apmēram 19 metru diametrā, bez jumta un skatītāju vietām uz paaugstinājuma. Vēlāk tika izbūvēti abi pēdējie, bet manēžas diametru samazināja līdz 13 metriem, kas arī mūsdienās ir palicis kā cirka arēnas standarts. Estlija organizēto priekšnesumu slava visai drīz izplatījās arī kontinentālajā Eiropā, un 1772. gadā Francijas karalis Luijs XV viņa trupu uzaicināja sniegt izrādes Versaļā. Gadu vēlāk uzņēmējs varēja nodibināt pastāvīgu arēnu Londonā, vēl pēc dažiem gadiem – Parīzē, bet līdz savai nāvei Estlijs izveidoja pastāvīgas izrāžu vietas 18 Eiropas pilsētās. Kas attiecas uz dresētu plēsīgu dzīvnieku demonstrēšanu cirkos, tad tāda prakse ieviesās vēlāk, jau pēc Estlija nāves.