Acu gaismu dzimtcilvēku dēls zaudēja baku epidēmijas laikā piecu gadu vecumā. Neredzēdams apkārtējo, aklais jaunietis veidoja pats savu iekšējo pasauli. Tās daļa bija pašsacerēti dzejoļi, alegoriskas dziesmas un pat sprediķi. Indriķi šajā nodarbē atbalstīja Apriķu draudzes mācītājs, vācietis Kārlis Gothards Elverfelds. Viņš puiša veikumu pierakstīja, apkopoja, tulkoja un popularizēja vietējā vācu presē. Elverfelda aizgādībā 1806. gadā iznāca dzeju grāmata “Tā Neredzīgā Indriķa dziesmas”. Neredzīgais Indriķis nebija gluži pirmais latviešu dzejnieks, jo vēl pirms viņa 18. gadsimta vidū vārsmojuši brāļu draudžu literāts no Smiltenes Ķikuļu Jēkabs un Krimuldas skolotājs Juris Natanaēls Ramanis. Tomēr par viņiem ziņas ir ļoti skopas.