Latviešu un igauņu zemnieku brīvlaišanas alegorija.

Pirms 200 gadiem Krievijas cars Aleksandrs I Jelgavas pils pagalmā pasludināja Kurzemes guberņas zemnieku brīvlaišanu. Atbilstošo likumu bija izstrādājis Kurzemes muižniecības landtāgs, un cars to apstiprināja jau 1817. gada 25. augustā. Līdz ar to Kurzeme kļuva par pirmo Latvijas novadu, kur atcēla dzimtbūšanu, Vidzemes guberņa sekoja 1819. gadā, bet Vitebskas guberņai pievienotajai Latgalei “brīvības laiki” iestājās vien tad, kad dzimtbūšanu atcēla visā impērijā – 1861. gadā. Zemnieki kļuva personiski brīvi un varēja brīvi pārvietoties guberņas ietvaros, taču zeme, ko tie apstrādāja un no kuras bija atkarīgi, joprojām palika muižnieku rokās, turklāt nācās iet muižas darbos – klaušās. Zemnieku brīvlaišana bija pakāpenisks process, kas Kurzemē noslēdzās vien 19. gadsimta 30. gados. Zemniekiem vispirms atļāva brīvu pārvietošanos tikai pagasta, tad beidzot guberņas robežās. Vidzemnieki drīkstēja meklēt dzīvi un darbu pilsētās no 1832. gada, bet kurzemnieki – no 1848. gada un arī tikai tad, ja pagastam netrūka strādnieku. Līdz ar personisko brīvību zemnieki ieguva arī uzvārdus. Vidzemē tos deva 1822. – 1826. gadā, savukārt Kurzemē 1834. – 1835. gadā. Pirmā reakcija uz brīvlaišanu zemnieku vidū bija apjukums, baumas un neskaidrība par savu statusu. Turpmākajos gados tas izvērtās atsevišķos dumpjos un konfliktos ar muižu un valdības karaspēku kā, piemēram, 1819. gadā Ārlavā un Lielezerē.