1818. gada 4. janvārī. Pirmais ievērojamais latviešu gleznotājs 1

Pirms 200 gadiem Vecgulbenē kurpnieka ģimenē piedzima mākslinieks Oto Bērtiņš (1818–1885) – pirmais latviešu cilmes gleznotājs, kurš spēja ielauzties vācu organizētajās tēlotājmākslas izstādēs Rīgā un sarīkot savu personālizstādi. Par Bērtiņu biogrāfiju nav zināms daudz, taču pieņem, ka jau viņa vecāki bija daļēji pārvācojušies un arī pats Bērtiņš savus darbus parakstījis kā “Berthing”. Mākslas zinības viņš apguva gan Pēterburgā, ņemot privātstundas, gan Antverpenes Mākslas akadēmijā Beļģijā, kamdēļ kultūrvēsturnieki norāda, ka atšķirībā no vēlākajiem latviešu glezniecības klasiķiem, kam pārsvarā bija Pēterburgas skola, Bērtiņa darbos jūtama flāmu mākslas ietekme. Pēc Antverpenes viņš studiju nolūkos apceļoja Parīzi, Frankfurti, Minheni, Prāgu, Drēzdeni un Berlīni, līdz 1852. gada rudenī atgriezās Rīgā, kur Smilšu ielā atvēra savu darbnīcu un izstādīja darbus, kuru vidū bija vairākas Rubensa gleznu kopijas. Kad 1853. gadā tiek atklāta Rīgas 3. mākslas izstāde, Bērtiņš kā daudzsološs mākslinieks tajā piedalījās ar trim darbiem. Arī turpmākajos gados viņš turpināja papildināties, uzturoties Francijā un apceļojot Itāliju. Parīzē dzīvojot, 1871. gadā viņš pieredzēja Parīzes komūnas laikus. Interesanti, ka šajā periodā Bērtiņš uzgleznojis altārgleznu “Augšāmcelšanās” Mālpils baznīcas vajadzībām. Pārsvarā mākslinieks gleznoja portretus. Diemžēl vairums viņa darbu gājuši zudumā. Latvijā saglabājušies vien daži, tajā skaitā glezna “Zēna akts” un litogrāfija “Ūdenskārlis”. Vairākas gleznas ir Krievijā, jo mūža nogali viņš pavadīja Krievijas impērijas dienvidos, Odesā un nomira Jaltā.

Reklāma
Reklāma