Aptiekārs izgudro sērkociņus

Pirms 190 gadiem Anglijas pilsētas Stoktonas aptiekārs Džons Volkers sāka pārdot savā veikaliņā paša izgudrotās “berzes gaismiņas”, kā viņš bija nosaucis sērkociņus. Tamlīdzīgi dažāda ķīmiskā sastāva izstrādājumi kopš 19. gadsimta sākuma bija pazīstami arī Francijā un Austrijā, taču neviens lāgā nebija mēģinājis tos padarīt komerciāli izmantojamus. Volkera bizness tādā ziņā bija viens no pirmajiem Eiropā. Sērkociņu galviņām viņš izmantoja kālija hlorāta (Bertolē sāls) un antimona sulfīda sajaukumu. Ja ar kociņu novilka pa smilšpapīru vai jebkuru raupju virsmu, tas uzliesmoja. Aptiekāram izgudrojums gadījās nejauši, jo patiesībā viņš bija eksperimentējis, lai iegūtu viegli uzliesmojošu vielu, kas aizdegtos lēni, nevis eksplodējot. Maisot sajaukumu, Volkers lietoja kociņu. Lai atbrīvotos no galā palikušā vielas pikuča, viņš ar to novilka pa akmens grīdu. Un kociņš aizdegās! Sapratis izgudrojuma potenciālu, aptiekārs nedaudz ķīmiski uzlaboja produktu, lai tas labāk pieliptu kociņam, un sāka tirgot sērkociņus kastītē pa 50. Komplektā bija smilšpapīrs. Laikabiedri atceras, ka šie sērkociņi degot izplatījuši nepatīkamu smaku. Volkers nesteidzās izgudrojumu patentēt un tas viņam tā arī palika kā blakus prece aptiekā. Drīz vien saradās daudz atdarinātāju, kuru komerciālie panākumi bija krietni lielāki nekā Volkeram.