Pirms 180 gadiem, 1834. gada 29. oktobrī, Kurzemes guberņas civilgubernators Breverns izdeva patenti (priekšrakstu), kas noteica uzvārdu izvēles kārtību zemniekiem. Vidzemē šis process bija sācies ātrāk, lai arī galvenais priekšnoteikums –  dzimtbūšanas atcelšana – tur bija noticis vēlāk, 1819. gadā, kamēr Kurzemē 1817. gadā.

Lasītākie

Viedoklis

Krista Draveniece: Puikam norauj bikses, meitai neļauj pačurāt. Kādi briesmoņi strādā mūsu bērnudārzos? 115

“Zaļais kurss jau tepat pie sliekšņa.” Vai varētu aizliegt malkas, brikešu un granulu apkuri? 400

TV24

Uzņēmējs nosauc visbirokrātiskākās valsts iestādes, kuras būtu likvidējamas: Šādi es, protams, varu sev audzēt ienaidniekus 88

Lasīt citas ziņas

Līdz tam ar uzvārdiem Latvijas teritorijā lepojās tikai atsevišķas senas un lielākoties privileģētas dzimtas, piemēram, Gaiļi Kurzemē. Tagad uzvārdus varēja sev izvēlēties paši, bet tiem bija jābūt pieklājīgiem un “tautas valodai piedienīgiem”. Praktiskajā dzīvē bieži noteicošais vārds piederēja muižniekam vai pat pagasta skrīverim. Visbiežāk par pamatu ņēma māju vai ciema vārdu. Zīmīgi, ka jaunām sievietēm centās dot ”mīlīgākus” uzvārdus – Rozīte, Magone, kamēr vecākām ”dusmīgākus” – Kalkūne (Tītars), Pūce utt. Procesā iesaistījās arī prese, un ”Latviešu Avīzes” 1834. gadā deva ”padomus pie cilts – jeb pamīlijas – vārdu uzņemšanas”.