Luksemburga kļūst par valsti

Pirms 150 gadiem saskaņā ar Eiropas lielvaru Londonas līgumu Luksemburga oficiāli kļuva par suverēnu, neitrālu valsti, tiesa, pagaidām personālūnijā ar Nīderlandi. Pirms tam par Luksemburgas piederību strīdu bija uzturējusi Nīderlande un Prūsija, turklāt pēdējās karaspēks uzturējās lielhercogistes cietokšņos līdz pat Londonas līgumam. 1867. gada sākumā savas pretenzijas uz Luksemburgu izrādīja arī Francija – Napoleons III piedāvāja Nīderlandes karalim Viliamam III par šo zemi piecus miljonus guldeņu. Holandieši bija gatavi piekrist, taču negaidīti iejaucās Prūsijas kanclers Bismarks. Industriāli un transporta ceļu tīkla ziņā jau tad ļoti attīstītās Luksemburgas dēļ gandrīz izcēlās Francijas–Prūsijas karš. Citas Eiropas valstis lūkoja glābt situāciju. Tā Austrija kā kompromisu rosināja lielhercogistes pievienošanu Beļģijai. Pēdējai būtu gan jākompensē teritorijas piešķīrums, daļu savu esošo zemju atdodot frančiem. Tam savukārt kategoriski nepiekrita beļģi. Tā kā Luksemburgas piederība starptautiski bez kara nebija atrisināma, atlika vien tai piešķirt neatkarību un reizē, lai saglabātu spēku līdzsvaru Eiropā, arī pasludināt to par neitrālu. Luksemburga gan palika muitas ūnijā ar Prūsiju, taču prūšu karaspēkam bija jāaiziet. Pilnīgu neatkarību lielhercogiste ieguva tikai pēc personālūnijas ar Nīderlandi beigām 1890. gadā.