Mobilā versija
+1.6°C
Otīlija, Iveta
Otrdiena, 12. decembris, 2017
3. oktobris, 2017
Drukāt

1867. gada 3. oktobrī. “Kā gulbji balti padebeši iet” (7)

Veidenbaums

Pirms 150 gadiem Priekuļu pagasta “Glāzniekos”, kas mūsdienās ir Cēsu pilsētas teritorija, mājskolotāja ģimenē piedzima latviešu literāts Eduards Veidenbaums – pirmais latviešu revolucionārais dzejnieks, latviešu liriskās un satīriskās dzejas klasiķis. Viņa pirmais krājums “Dzeja” iznāca tikai 1896. gadā pēc autora pāragrās nāves, turklāt, ņemot vērā Veidenbauma rindu brīžiem aso šķirisko raksturu, bija cenzūras izkropļots. Paša Veidenbauma dzīves laikā publicēja vien atsevišķus viņa dzejoļus, kā arī Horācija, Frīdriha Šillera atdzejojumus un Aleksandra Kruglova stāsta tulkojumus un vairākas zinātniska rakstura publikācijas. Par dzejnieku viņu sāka godāt tikai pēc nāves, kad Veidenbauma pieraksti nonāca publicista un filologa Kārļa Kasparsona rokās. Veidenbauma mūžs bija gluži kā Plūdoņa “Atraitnes dēls” dzīvē – alkas pēc izglītības; vēlme izrauties, mūžīgā kaušanās ar trūkumu, studējot jurisprudenci Tērbatā (trūcīgie vecāki un vecākais brālis Kārlis, Mūrmuižas “Kalāčos” saimniekojot, nespēja Eduardam nodrošināt mācību un uzturnaudu) un visbeidzot agra aiziešana slimības dēļ. Kā atzīmē literatūrkritiķi, Veidenbaums ir viens no tiem retajiem latviešu liriķiem, kura rindas nenoveco un kuru katra paaudze atklāj sev no jauna.

Pievienot komentāru

Komentāri (7)

  1. Veidenbaums – “Domāju es domas dziļas”
    Man ir dzīve sūra, skarba,
    Jābadojas, kamēr mirst.
    Nav pie dvēseles ne graša,
    Prasi kādam – kas tev dos?
    Labāk vienreiz nāve aša
    Nekā dzīve nabagos!
    Ezers lejā spīd netāļi:
    Iekšā tur – būs raizēm gals!
    Nu ardievu, bēdu brāļi,
    Neskanēs vairs mana balss.
    Ceļš vēl garām ved gar krogu,
    Iekšā danco, dzied un smej,
    Un caur apgaismoto logu
    Redzu, alu glāzēs lej.
    Vai tad es jau tīri bešā?
    Roka ātri svārkos ķer –
    Desmit kapeikas vēl ķešā,
    Tās priekš nāves jānodzer!
    Steidzos iekšā, vienu glāzi
    Iesviežu, vēl vienu, vēl…
    Un ar katru alus lāsi
    Paliek dzīvības man žēl.
    Atliks miršanu uz rītu,
    Šodien vēlu staigāt turp.
    Krodzniek, dosi vēl uz krītu?
    – Došu. – Duci alu šurp!

  2. Veidenbauma dzejai esot bijis ” esot bijis ass šķirisks raksturs, ko izkropļojusi cenzūra”! Tā V. Sprūde
    atgremo padomju ideoloģiju un LA to nopublicē. Žēl, ka padomju tipa domāšana pie dažiem žurnālistiem joprojām ir dzīva! Tomēr, ja kaut ko raksti, žurnālist, tad ne jau puspatiesības , jo šim jauneklim labi patika arī krogus dzīve, kas noveda pie naudas trūkuma, pesimisma un “revolūcionārām” atklāsmēm.(…”metām, metām, rīts jau ausa, zudušas bij raizes ar, kājas galvu knapi klausa,” utt.).

    • Veidenbaums – “Domāju es domas dziļas”:
      Man ir dzīve sūra, skarba,
      Jābadojas, kamēr mirst.
      Nav pie dvēseles ne graša,
      Prasi kādam – kas tev dos?
      Labāk vienreiz nāve aša
      Nekā dzīve nabagos!
      Ezers lejā spīd netāļi:
      Iekšā tur – būs raizēm gals!
      Nu ardievu, bēdu brāļi,
      Neskanēs vairs mana balss.
      Ceļš vēl garām ved gar krogu,
      Iekšā danco, dzied un smej,
      Un caur apgaismoto logu
      Redzu, alu glāzēs lej.
      Vai tad es jau tīri bešā?
      Roka ātri svārkos ķer –
      Desmit kapeikas vēl ķešā,
      Tās priekš nāves jānodzer!
      Steidzos iekšā, vienu glāzi
      Iesviežu, vēl vienu, vēl…
      Un ar katru alus lāsi
      Paliek dzīvības man žēl.
      Atliks miršanu uz rītu,
      Šodien vēlu staigāt turp.
      Krodzniek, dosi vēl uz krītu?
      – Došu. – Duci alu šurp!

    • Ne tikai dzērājdziesmas Atbildēt

      “Pirmoreiz E. Veidenbauma dzejas rediģē un izdod 1896. gadā Ed. Treimanis. Tā ir neliela grāmatiņa, kas neaptver visas dzejas. Arī citos izdevumos E. Veidenbauma dzeju cenzūra ir nežēlīgi mocījusi, svītrojot veselas dziesmas un dziesmu pantus. Arī redaktori ir sagrozījuši tekstu, lai dabūtu cenzūrai cauri. Vistuvākais pirmtekstam ir nelegālais
      izdevums Londonā 1900. g. 2000 eksemplāros. Tikai 1901. g. beigās simt eksemplāru kontrabandas ceļā ieved Latvijā, ap 1905. g. lielākā vairumā, bet kratīšanās lielākā daļa aiziet policijas arhīvos.”
      (Trimdas literārais žurnāls “Tilts”)

  3. Jā, nav pat tik daudz iedziļinājušies, ka Veidenbaums nebija nekāds nabags. Viņa ģimene bija pārtikusi, jo ne katrs zemnieks varēja atļauties sūtīt dēlu skoloties uz Tērbatu. Varu tikai brīnīties kā tādus sagrābstītus (no padomju laiku mācību grāmatām pārkopētus) rakstus LA publicē.

  4. Izskatās, ka raksta autors nav pat papūlējies kartē apskatīties, kur nu vēl līdz Veidenbauma dzimtajai vietai aizbraukt. Veidenbauma dzimtas mājas ir Liepas pagasts, tagad Priekuļu novads, bijušais Cēsu rajons. Paviršība un ” lkad tik raksts nodots” attieksme ir kļuvusi par žurnālistikas galveno iezīmi.

    • Mūžu dzīvo, mūžu mācies Atbildēt

      “Eduards Veidenbaums dzimis 1867. gada 3. oktobrī Cēsu apriņķa Priekuļu pagasta “Glāzniekos” saimnieka ģimenē”. (no letonika.lv) 1872. gadā ģimene pārcēlās uz Mūrmuižas “Kalāčiem”.Kalāči tiešām ir Liepas pagasts, taču tā nav vieta, kur Veidenbaums dzimis. Paviršība nav tikai žurnālistu iezīme.

Draugiem Facebook Twitter Google+