1867. gada 3. oktobrī. “Kā gulbji balti padebeši iet” 7

Pirms 150 gadiem Priekuļu pagasta “Glāzniekos”, kas mūsdienās ir Cēsu pilsētas teritorija, mājskolotāja ģimenē piedzima latviešu literāts Eduards Veidenbaums – pirmais latviešu revolucionārais dzejnieks, latviešu liriskās un satīriskās dzejas klasiķis. Viņa pirmais krājums “Dzeja” iznāca tikai 1896. gadā pēc autora pāragrās nāves, turklāt, ņemot vērā Veidenbauma rindu brīžiem aso šķirisko raksturu, bija cenzūras izkropļots. Paša Veidenbauma dzīves laikā publicēja vien atsevišķus viņa dzejoļus, kā arī Horācija, Frīdriha Šillera atdzejojumus un Aleksandra Kruglova stāsta tulkojumus un vairākas zinātniska rakstura publikācijas. Par dzejnieku viņu sāka godāt tikai pēc nāves, kad Veidenbauma pieraksti nonāca publicista un filologa Kārļa Kasparsona rokās. Veidenbauma mūžs bija gluži kā Plūdoņa “Atraitnes dēls” dzīvē – alkas pēc izglītības; vēlme izrauties, mūžīgā kaušanās ar trūkumu, studējot jurisprudenci Tērbatā (trūcīgie vecāki un vecākais brālis Kārlis, Mūrmuižas “Kalāčos” saimniekojot, nespēja Eduardam nodrošināt mācību un uzturnaudu) un visbeidzot agra aiziešana slimības dēļ. Kā atzīmē literatūrkritiķi, Veidenbaums ir viens no tiem retajiem latviešu liriķiem, kura rindas nenoveco un kuru katra paaudze atklāj sev no jauna.

Reklāma
Reklāma