1868. gada 21. aprīlī. Dzimis simbolisma meistars latviešu mākslā 2
Pirms 150 gadiem Valmiermuižas skolotāja ģimenē piedzima gleznotājs un grafiķis Teodors Ūders (1868 – 1915).
Viņa pārsvarā ogles tehnikā izpildītos darbus, ieturētus reālisma un simbolisma garā, raksturo filozofisks dziļums un nereti mistiska, drūma noskaņa.
Līdzīgi kā Viļa Plūdoņa balādēs jau no pirmajām rindiņām rodas sajūta, ka stāsts labi nebeigsies, arī Ūdera grafikās ļoti bieži jau no pirmā acu uzmetiena rodas iespaids, ka mākslinieks rāda ainu, kas tūdaļ, tūdaļ noslēgsies traģiski vai arī kaut kas baigs noticis pirms tam.
Mākslas kritiķis Jūlijs Madernieks reiz atzīmēja, ka “laimīgāks Ūders ir savos dzīvnieku zīmējumos”, labprāt attēlojot vēršus un zirgus: “Līdzās reālajam zīmējumam te izpaužas varenība, pārākuma sajūta, te jau var runāt par meistarību.”
Ūders nebija akadēmiski izglītots mākslinieks. Iespēju robežās viņš centās papildināt savus talantus dažādos kursos un pašizglītošanās ceļā.
Viņu arī neapmierināja tobrīd mākslā valdošā, viņaprāt, “kultūras pārsmalcinātība”. “Ir nepieciešams, lai laiku pa laikam mākslinieki meklētu ciešāku saskarsmi ar vienkāršo, neizkropļoto dabu un ļaudīm un tādā kārtā atjaunotu mākslu un ienestu tajā jaunus elementus,” uzskatīja Ūders.
Diplomētā kolēģa Jaņa Rozentāla laikabiedram visu dzīvi nācās cīnīties ar grūtībām arī smagā, jūtīgā rakstura dēļ.
Dzīves pēdējos gadus mākslinieks pavadīja Valmierā, strādādams par zīmēšanas skolotāju.
Kā 30. gados par viņu atzīmējuši kritiķi, Ūders “latviešu mākslā nav vienkāršs gadījums”.