1869. gada 16. maijā. Latvieši alkst pēc zinībām 0
Pirms 150 gadiem Rīgas Latviešu biedrībā (RLB) pēc etnogrāfa Friča Brīvzemnieka iniciatīvas tika nodibināta Zinību jeb, kā toreiz teica, – Zinātnības komisija, kura cita starpā uzsāka muzejiskas nozīmes priekšmetu vākšanu nolūkā radīt Latviešu muzeju.
Līdz ar to uzskata, ka tas bijis Latvijas Nacionālā vēstures muzeja un daļēji arī Latvijas Zinātņu akadēmijas sākums.
RLB Zinību komisija galvenokārt nodarbojās ar kultūrvēstures un valodniecības jautājumiem – veicināja latviešu etnogrāfijas un folkloras vākšanu, vietvārdu apzināšanu, darināja latvisku terminoloģiju, atbalstīja latviešu studentus un veicināja rakstniecību, muzeju, teātru un skolu dibināšanu, kā arī atbalstīja pirmās latviešu konversācijas vārdnīcas izdošanu.
Vairākus gadu desmitus tā faktiski bija vienīgā institūcija, kur pulcēties un apmainīties domām ja ne gluži akadēmiski, tad vismaz augstāk par vidusmēru izglītotiem latviešiem. Visur citur vēl ilgi dominēja vācbaltieši. Zinātnes attīstības Latvijā pētnieks akadēmiķis Jānis Stradiņš atzinis, ka vismaz pirmajos 25 pastāvēšanas gados profesionālu zinātnieku komisijas sastāvā nemaz nebija.
Tas tādēļ, ka 19. gadsimta vidū latviešu sabiedrībā principā tikpat kā nebija augstu “zinātņu vīru”.
Tāpēc saprotams, ka komisijā sākotnēji pulcējās skolotāji, studenti, ierēdņi, brīvo profesiju pārstāvji – izglītoti ļaudis, kas gluži vienkārši vēlējās zināt vēl vairāk un reizē bija ieinteresēti izkopt latviešu kultūru. Pirmie patiešām zinātnieki RLB Zinību komisijas rindās 19. gadsimta beigās bija valodnieki un folkloras vācēji Kārlis Mīlenbahs, Jānis Endzelīns un Pēteris Šmits.
