V. Matveja “Parīzes ainava”.

Pirms 140 gadiem Rīgā dzimis gleznotājs, mākslas teorētiķis, viens no modernisma aizsācējiem latviešu mākslā Voldemārs Matvejs (1877 – 1914), pazīstams arī ar pseidonīmu “Vladimirs Markovs”, kā viņš parakstīja pētījumus par pasaules pirmatnējo tautu un Eiropas moderno mākslu. Latvijā Matveja vārds gadu desmitiem bija mazpazīstams, jo īso mākslinieka mūžu viņš pavadīja lielākoties vai nu mācību un darba vietā Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā, vai arī Eiropas apceļojumos. Arī mākslas teorijas darbus viņš rakstīja krievu valodā. Matveju neapmierināja konservatīvisms, kas valdīja mākslas studijās Sanktpēterburgas akadēmijā. Savu stilu viņš meklēja, apbraukājot Eiropā lielākos etnogrāfiskos muzejus un analizējot tur atrodamos Āfrikas, Āzijas un Lieldienu salu primitīvo tautu mākslas paraugus. Akadēmiķi to uzskatīja par “zemo mākslu”, taču Matveja ieskatā, arī tajā bija sava sistēma, noteikumi, principi. Tādā ziņā viņš uzskatāms par vienu no pirmajiem tā sauktās primitīvās mākslas vēsturniekiem pasaulē. Ap 1910. gadu Matvejs kļuva par vienu no krievu avangarda mākslinieku grupas “Jaunatnes savienība” dibinātājiem. Šajā savienībā pulcējās kubisti un futūristi. Mūsdienās liels skaits Matveja gleznu glabājas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā.