Pirms 140 gadiem Zemgalē, Bērzes pagasta “Pikšās”, piedzima viens no Latvijas valsts izveidotājiem, valsts pirmais Ministru prezidents un Latviešu zemnieku savienības līderis Kārlis Ulmanis. Viņš palicis vēsturē arī kā 1934. gada 15. maija autoritārā apvērsuma organizētājs un Latvijas Valsts prezidenta pienākumu pildītājs no 1936. līdz 1940. gadam. Pēdējais ir viens no vēsturnieku un vēstures interesentu aprindās visbiežāk Ulmaņa sakarā diskutētajiem jautājumiem, jo Ulmanis prezidenta postenī, kā zināms, nonāca nevis ar Saeimas balsojumu atbilstoši Satversmei, bet ar paša vadītā Ministru kabineta lēmumu. Un tā ir tikai viena no šī valstsvīra darbībām, kas mūsdienās izraisa strīdus un pārmetumus. Tomēr, no otras puses, Latvijas sabiedrības vairākuma acīs Ulmanis, bez šaubām, bija un ir spilgtākais 20. gadsimta Latvijas politiķis. Viņam bija lemts parakstīt gan ar Latvijas valsts dibināšanu, gan arī faktiski iznīcināšanu saistītos lēmumus. Tajā pašā laikā padomju okupācijas gados Ulmaņa fascinējošā personība latviešiem cieši asociējās ar Latvijas neatkarību, nacionālu valsti, saimniecisku uzplaukumu un “labajiem gadiem”.