Pirms 130 gadiem aristokrātiskā prūšu ģenerāļa ģimenē Berlīnē piedzima Fricis Erihs Georgs Eduards fon Levinskis, kara vēsturē pazīstams kā viens no ievērojamākajiem nacistiskās Vācijas karavadoņiem feldmaršals Erihs fon Manšteins (Erihs bērnībā tika adoptēts un mainīja uzvārdu). Gan viņa īstā, gan audžuģimene bija dinastiski prūšu militāristi. Arī Eriha dzīvi ievirzīja šajā gultnē. Otrā pasaules kara sākuma posmā viņa militārajam talantam bija milzīga loma vācu panākumos. To dēļ fon Manšteinu mūsdienās militārajās augstskolās studē kā kara stratēģijas un taktikas klasiķi. Ģenerāļa fon Manšteina piedāvātā uzbrukuma metode – koncentrēts tanku un motorizēto vienību trieciens pretinieka aizsardzības pārraušanai ar sekojošu ielenkšanu – 1939. gadā ļāva Hitlera Vācijai dažās nedēļās sakaut Poliju, bet 1940. gada maijā, modificētā variantā, arī Franciju. Iebrukuma laikā PSRS fon Manšteina komandētās vienības 1941. gada 26. jūnijā sarkanajai armijai negaidītā triecienā ieņēma Daugavpili, radot panisku ielenkuma draudu noskaņojumu un haotisku evakuāciju Rīgā. Fon Manšteins nejūsmoja par “jefreitoru” Hitleru un nacismu, tāpat kā Hitlers līdz galam neuzticējās vecā kaluma prūšu ģeneralitātei. Viņš bija militārists, kas par savu misiju uzskatīja karošanu, līdz zināmai robežai maz pievēršoties politiskiem vai morāles aspektiem. Nirnbergas tribunālā fon Manšteins uzstājās liecinieka statusā, tomēr vēlāk viņš tika apsūdzēts, ka pieļāvis sliktu izturēšanos pret karagūstekņiem un nav saudzējis civiliedzīvotājus karadarbības zonā. Cietumā feldmaršals pavadīja četrus gadus, bet kopš 1953. gada darbojās kā neoficiāls Rietumvācijas valdības padomnieks militārajos jautājumos.