Pirms 130 gadiem vācu cilmes amerikāņu izgudrotājs Emīls Berliners (1851 – 1929) ASV patentēja gramofonu, kas spēja atskaņot mūziku no rotējošam skaņuplatēm – tās sākotnēji izgatavoja no plāna cinka skārda, kurā ar ar īpašu kodināšanas metodi bija iegravēts spirālveida “mūzikas celiņš”. Gramofona adata, kopējot skaņu celiņu, pārnesa svārstības uz membrānu un radīja skaņas atveidojumu. Kā dzinējs kalpoja ar roku uzvelkama atspere. Mūsdienu vinila plašu atskaņotāju priekštecis Berlinera izgudrojums tobrīd bija liels solis uz priekšu, salīdzinot ar 1877. gadā Tomasa Alvas Edisona uzbūvēto fonogrāfu. Gramofona atveidotā skaņa bija daudz kvalitatīvāka un skaļāka nekā līdzīgām iekārtām pirms tam. Arī pati iekārta bija vienkāršāka un lētāka, bet, kad nepilnus desmit gadus vēlāk skaņuplates sāka izgatavot no ebonīta un šellaka, pavērās iespēja tās tiražēt lielās partijās. Pirmo skaņuplašu diametrs bija 12 – 17 cm. Tulkojumā no sengrieķu valodas “gramofons” nozīmē “ierakstīta skaņa”. Šis, tāpat kā vārds “skaņuplate” (no vācu “Schallplatte”), abi ir Berlinera darināti. Izgudrotājs jau no sākta gala uzskatīja, ka aparātam ir nākotne, kaut daudzi tobrīd to uzskatīja drīzāk par “rotaļlietu”. Viņš turpināja darbu pie izgudrojuma pilnveidošanas un 1925. gadā radīja arī pirmo elektrofonu, tas ir, elektrisko atskaņotāju.