Dzimis gleznotājs Kārlis Miesnieks

Pirms 130 gadiem Jaunpiebalgas “Vecviņķu” zemnieka ģimenē dzimis izcilais latviešu gleznotājs – kā ainavās, tā portretos – Kārlis Miesnieks. “Vienalga, vai tie būtu rāmie upju un ezeru līči, meža skati, kur autors reizēm labprāt ieglezno kādu stirnu pāri, nomaļas pļavas ar ganāmpulku vai jūrmalas saulē izkarsētie zvejniekciemi, var teikt, ka savā kolorītā un tēmas izvēlē viņš ir vislatviskākais mūsu mākslinieks, jo tieši tādu otas raksta vienkāršo skaistumu nepauž neviens,” 1957. gadā mākslinieka 70 gadu jubilejas sakarā par viņu rakstīja kolēģis Jurģis Skulme. Miesnieks piederēja tai latviešu gleznotāju paaudzei, kas izvirzījās tūlīt pēc Pirmā pasaules kara. Viņš ātri guva atzinību, kaut pirmo reizi publiski izstādījās vien 1920. gadā. Jau tad ievēroja, ka savā mākslā viņš ir ļoti vispusīgs. Vēl viena Miesnieka panākumu atslēga bija viņa aktivitāte mākslā. Meistara iemīļotais teiciens skanēja: “Mākslinieka palete nekad nedrīkst palikt sausa.” Laikabiedri apbrīnoja arī viņa komunikabilitāti, kuras dēļ Miesnieks kā pedagogs vēlāk bija ļoti iecienīts Mākslas akadēmijas studentu aprindās. Jāatzīmē, ka gleznotājs atstājis pēc sevis daudzu latviešu aktieru un literātu – piemēram, Alekša Mierlauka, Antona Austriņa, Jāņa Oša – portretus.