Lekorbizjē projektētā ēka Štutgartē (1927).

Pirms 130 gadiem Šveices pilsētā Lašodefonā pulksteņmeistara ģimenē piedzima modernisma un funkcionālisma aizsācējs arhitektūrā, viens no pazīstamākajiem 20. gadsimta pasaules arhitektiem, arhitektūras reformatoriem un arī gleznotājs Šarls Eduārs Žanerē Grī (1887 – 1965), vairāk pazīstams kā Lekorbizjē. Savu stilu Lekorbizjē izkopa 20. gadu sākumā, uzsākot patstāvīgas arhitekta gaitas Francijā. Pasaules slava pie viņa atnāca 30. gados, kad pēc Lekorbizjē projektiem tika būvētas ēkas ne vien Francijā, bet arī Vācijā, PSRS, Brazīlijā, Itālijā. Pēc Otrā pasaules kara šī ģeogrāfija kļuva vēl plašāka. Faktiski tas, ko šobrīd uzskatām par mūsdienu arhitektūru, šā vai tā atgādina par Lekorbizjē. Tas, ko ieviesa un praktizēja viņš, ir kļuvis par ierastu arhitektūras normu. Proti, celtne slejas uz brīvi stāvošiem betona balstiem – kolonnām, kas notur galveno slodzi; jumts ir plakans un to var izmantot par terasi vai jumta dārzu; fasāde ir brīva, no raupja betona, ar nepārtrauktām logu rindām, caurskatāma un balstās uz karkasa konstrukcijas; arī iekšējais plānojums ir brīvs un nesošās konstrukcijas iekštelpās nav redzamas.