19. gs. beigu Krievijas impērijas pastnieks.

Pirms 130 gadiem “Latviešu Avīzes” par vēstuļu un pas­ta lietderību: “Tie laiki jau sen aizritējuši aizmirstības jūrā, kad pagastu un apkaimes iemītnieki viens ar otru mēdza sarunāties, vienīgi ar mutes vārdiem savas vajadzības izdarīdami vai jaunākās ziņas pastāstīdami, un kur avīzes vai atkal privātpersonām rakstītas vēstules tik pat reti parādījās kā melnais stārķis vai baltā vārna. Tagad avīžniecība un sarunāšanās caur vēstulēm attīstījusies tik lielā mērā, ka pat svarīgākās darīšanas tiek caur vēstulēm, pat precību uzaicinājumi caur avīzēm izsludināti un izdarīti. Nav tagadnē nemaz vairs vienaldzīgi, kad savus avīžu eksemplārus vai mums sūtītas vēstules saņemam, jeb kad un kā varam sūtījumus uz klātāko pasta stanciju aizsūtīt, jo daudzreiz atkarājas no tādas saņemšanas vai nesaņemšanas īstā laikā vai nu ievērojami labumi, vai atkal lieliska skāde un sāpīgi zaudējumi. (..) Viss tamdēļ atkarājas no pagasta pastnieka, un tomēr ir pretlikumīgi, ja privātpersonas uzdrīkstas pastniekam nodot aiznešanai vēstules vai no viņa prasa, lai pienākošās atnes mājās klāt. Jo pastnieks nestāv vis kaut kuras privātpersonas, bet vienīgi pagasta valdes dienestā, kurai tam vienīgi jāklausa un jādod atbildība un kas arī par kādām padarītām nekārtībām vienīgi var no viņa prasīt.”