×
Mobilā versija
Brīdinājums +21.5°C
Emīls, Egita, Monvīds
Ceturtdiena, 21. jūnijs, 2018
7. marts, 2018
Drukāt

1888. gada 7. martā. “Lāčplēsim” ceļš vaļā!

Pumpurs

Pirms 130 gadiem cenzūra atļāva Andrejam Pumpuram (1841 – 1902) publicēt eposu “Lāčplēsis” – iespējams, tādēļ, ka autors tomēr bija cara armijas virsnieks. Eposu autors pabeidza 1887. gadā un izdošanu Bernharda Dīriķa apgādā pieskaņoja III Vispārīgajiem latviešu dziedāšanas svētkiem, ko Esplanādes laukumā Rīgā rīkoja 1888. gada 18. – 21. jūnijā. “Lāčplēsis” iznāca vairākas dienas pirms tam. Avīze “Balss” par to vēstīja: “Šā episkā gara bagāts ražojums ir liela stāsta dziede “Lāčplēsis”, kurā Pumpurs sapinis garā dziesmu virknē latviešu teikas un pasakas un tās papildinājis ar savu dziesminieka fantāziju. Tādēļ latviešu varonā “Lāčplēsī” atspoguļojas tautas senākā dzīve un tautas liktens.” Pumpurs arī pirms tam latviešu sabiedrībā bija pazīstams kā dzejnieks, taču kādu laiku bija pagājis malā no lirikas, lai atgrieztos ar “Lāčplēsi”. “Dienas Lapa” eposa parādīšanos raksturoja kā lielu soli latviešu rakstniecības attīstībā, jo: “Par latviešu rakstniecību varēsim tikai tad runāt, kad mums būs nodibinājusies sava oriģinālrakstniecība, kas būs dīguse iz pašu tautas zemes, izviruse iz pašu tautas dēlu krūtīm.” Savukārt “Austrums” sprieda, ka līdz ar “Lāčplēša” parādīšanos tautas eposu ziņā “latvieši tiek blakām indiešiem, persiešiem, grieķiem, armēņiem un somiem”. Publika jūsmoja par eposa sižetu un izmantoto folkloras materiālu, tomēr veltīja dažu labu kritisku vārdu Pumpura spējām apkopot to visu vienlīdz dzejiski kvalitatīvi plūstošā vēstījumā.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+