Pirms 120 gadiem ārsta ģimenē Lejasciemā piedzima literāri filozofiskās esejas žanra aizsācēja latviešu literatūrā, tulkotāja, rakstniece un filozofe Zenta Mauriņa. Kopš piecu gadu vecuma pēc pārciestās bērnu triekas piesaistīta ratiņkrēslam, pateicoties gribasspēkam, pašdisciplīnai un par spīti pastāvīgām veselības problēmām, viņa sava mūža laikā panāca krietni vairāk nekā fiziski veselie šīs jomas censoņi. Mauriņa pabeidza Latvijas Universitāti, kur studēja filozofiju un baltu filoloģiju, un jau 30. gados kļuva par Latvijā populāru lektori un rakstnieci. Jāatzīmē, ka padomju okupācijas periodā viņa kā trimdiniece bija ieskaitīta noklusējamajos autoros. Tie, kas Latvijā par viņu zināja, zināšanas smēlās no pirmskara laikā izdotajām grāmatām un daudzajām publikācijām periodikā. Plašāks lasītāju loks Mauriņu no jauna atklāja tikai pēc valstiskuma atgūšanas 90. gadu sākumā. Filozofa un parapsihologa Konstantīna Raudives dzīvesbiedre 1944. gadā devās trimdā uz Vāciju, no kurienes pārcēlās uz Zviedriju, strādāja Upsalas universitātē, bet 1965. gadā – uz Vācijas kūrortpilsētu Krocingeni, kur arī noslēdzās viņas mūžs. Trimdas gados Mauriņa kļuva par Eiropas mēroga kultūras personību, jo spēja brīvi lasīt lekcijas un rakstīt darbus vairākās valodās, pārsvarā vācu. Tajā laikā viņu īpaši augsti vērtēja Vācijas, Šveices un Itālijas auditorijās.