Pirms 110 gadiem, 1906. gada 13. jūlijā, “Rīgas Avīze” sūkstījās: “Āgenskalna priedulājā sarodas daudz zaļumnieku svētdienās. Zaļumnieki, tur dažus brīžus pavadīdami, atstāj lielas kaudzes savazātu papīru, ēdamo atkritumu, kas, kā protams, dod sliktu izskatu. Bez tam daudzi no zaļumniekiem piekopj slikto ieražu: sasist iztukšotās dzērienu pudeles un stiklus pamest turpat, kuri, vējam pūšot, tiek apmesti ar smiltīm tā, ka vēlāk tie nav redzami, kur, nereti basām kājām skraidīdami, bērni kļūst nelaimīgi. Daudzreiz šāda kāju saduršana atnes diezgan nopietnas sekas. Vai zaļumos izgājēji nevarētu šādu peļamu ieražu atmest? To darot, viņi novērstu dažu negaidītu nelaimi un aiztaupītu sev kādu kapeiciņu, jo arī pudeles maksā naudu. Un tukšās pudeles, kā protams, ir vieglāk aizdabūjamas uz mājām nekā pilnas iz mājām. Par šo peļamo ieražu jau ir daudzkārt aizrādīts. Bet, cik redzams, tad aizrādījums nav vēl savu nolūku sasniedzis.” Arī 50 gadu vēlāk padomju laika prese sūdzējās par Āgenskalna kāpu pārvēršanos “atkritumu izgāztuvē un smilts raktuvēs”.