1908. gada 12. augustā. Latvieši “atklāj” dzīvžogus 0
Pirms 110 gadiem “Rīgas Avīze” ziņoja par Ķeizariskās Krievijas dārzkopības biedrības Rīgas nodaļas biedru sapulci Bilderiņos (Bulduros).
Tajā īpašu vērību bija izpelnījies kāda Fr. Paegļa no Lubezeres referāts, kas “atrada lielu atzinību un piedzīvojumu (viedokļu. – Aut.) izmaiņu” auditorijā: “Mežiem mazumā ejot, ceļas koku cenas, žogu un sētu uzturēšana maksā tādēļ ar katru gadu dārgāki. Tādēļ referents aicina audzēt “dzīvžogus”. Izdevumi neievērojami, vairāk prasīta laba griba un mīlestība uz šo lietu. Ar to kopā izaudzējami katrai vietai un zemei piemēroti dzīvi žogi, kuri ne tik vien izpilda vienkārša žoga vietu, bet reizē ar to var aizsargāt pret nikniem ziemeļu un vakara vējiem, dodot dārziem un laukiem ar to vairāk siltuma un audzelības. Bez tam dzīvē žogi pušķo visu apkārtni un dod perējamās vietas un patvērumu dažādiem dziedātājiem putniem. Ne tikai ap dārziem dzīvie žogi jāstāda, bet arī kapsētām, gatvēm, aplokiem, lauku malām, tas ir visur tur, kur tik vien līdz šim mēdza žogus taisīt no kārtīm, sklandām, žurdiem, žagariem u.c. Kā pirmo no visiem referents ieteic ozola žogu, tad eglīšu, vītolu, akāciju, baltērkšķu un citus žogus. Debatēs vēl izteicās Fr. Lasmanis un I. Vāgners, ka redzējuši Vācijā, Beļģijā, Francijā un Itālijā šādus žogus izplatītus milzīgā vairumā”.
