Pirms 100 gadiem avīze “Latvija” raksta: “Katram cilvēkam, ja tas nekaunas no savas tautas un ja grib uzturēt viņas tautisko eksistenci, jāmīl un jāciena sava mātes valoda.

Lasītākie

Kokteilis

Septiņi seni vārdi, kurus nevajadzētu dot meitenēm 24

Kokteilis

Mākslīgais intelekts nosauc 5 vārdu īpašniekus, kuri kā magnēti pievelk pretējā dzimuma pārstāvjus 21

Kāpēc apklusis Krievijas tirāns? Pēc prezidenta vēlēšanām pazudis Putins 124

Lasīt citas ziņas

Ar to vēl nav sacīts, ka labs tautietis lai nemācītos nemaz citas valodas. Jo vairāk valodu pratīs latvietis, jo vieglāk viņam būs izturēt eksistences cīņu Baltijā, Krievijā un visā plašajā pasaulē. Tādēļ latvietis lai mēģina iemācīties pēc iespējas vairāk valodas, bet lai nepielaiž tikai vienu – lai neliek novārtā un lai neaizmirst savu valodu. (..) Mazām tautām ir grūti uzturēt šo savas mātes valodas cienīšanu, bet neiespējami tas nav. Latvieši ir maza tauta, tādēļ pie viņiem būtu vajadzīga šī principa ievērošana tik, cik ilgi viņi grib būt latvieši. Bet ar nožēlošanu jāsaka, ka pie mums latviešiem tas tā nav. Pie daža laba pastāv vēl kā agrāko laiku pārdzīvojums, tā greizā apziņa, ka runāt citu valodu ir priekš latvieša cienīgāki, nekā pieturēties pašam pie savas valodas. (..) Dažs labs raksta un runā daudz labāk citās valodās nekā latviešu valodā. Bēdīgi tas ir, bet patiesība tomēr jāsaka.”