Pirms 100 gadiem, 1913. gada 4. decembrī, avīze ”Jaunākās Ziņas” rakstīja: ”Rūpniecībai attīstoties, fabriku skaitam pieaugot, rodas arvien vairāk pieprasījuma pēc darba rokām. Tā bez vīrieša arī sieviete un pat pusaudži tiek pievilkti pie darba fabrikā. (..) Pie mums sievietes tiek ievilktas rūpniecībā tādā mērā, ka jau izspiež no turienes vīriešus.” Īpaši daudz sieviešu Krievijas impērijas fabrikās bija ieplūdis 1904./1905. gada krievu–japāņu kara laikā, kad vīrus iesauca. Bet pēc tam fabrikanti sāka dot dāmām priekšroku, jo tās ”esot mierīgākas par vīriešiem”, neiesaistās sociāldemokrātiskās arodkustībās, bet pats galvenais – viņām varēja maksāt mazāku algu. Vēl ”lētāki” bija tikai pusaudži. ”Šāda parādība rūpniecībā ir nevēlama, nav normāla, jo pieaugušo spēcīgo vīriešu rokām caur to jāpaliek dīkā, jāiztiek bez darba,” secināja laikraksts.