Viedokļi
Komentāri

Franks Gordons: 1917 – 2017: apvērsums, ilūzijas, apmāns, noriets 16


Franks Gordons
Franks Gordons
Foto – Timurs Subhankulovs

Atšķirībā no 1917. gada februāra un marta mijā Petrogradā uzliesmojušās spontānās masu sacelšanās – īsti demokrātiskas revolūcijas, kuras rezultātā pēdējais Krievijas cars Nikolajs II bija spiests atteikties no troņa, tā dēvētais Lielais Oktobris (pēc vecā stila), kas notika 1917. gada 7. novembrī, bija rūpīgi sagatavots boļševiku apvērsums. Priekšdarbus vadīja Ļevs Trockis – Petrogradas strādnieku un zaldātu padomes priekšsēdis. Un tikai dienu pirms apvērsuma Smoļņijā, kur atradās boļševiku štābs, ieradās Ļeņins, kurš no Pagaidu valdības policijas bija slēpies vispirms Somijā un pēc tam Petrogradā kādā konspiratīvā dzīvoklī.

Drīzumā notika vēl pirms boļševiku apvērsuma izsludinātās Satversmes sapulces vēlēšanas, kurās boļševiki saņēma tikai ap 25 procentiem balsu. Kā jau varēja sagaidīt, boļševiki šo vienīgo demokrātiski ievēlēto parlamentu izklīdināja jau pirmajā sanākšanā. Par pirmās “padomju valdības” – t. s. tautas komisāru padomes priekšsēdi tika Ļeņins, Trockis pārņēma ārlietu resoru, un par “tautību lietu” kārtotāju kļuva kāds tai laikā maz pazīstams gruzīns Džugašvili (segvārds – Staļins).

Zīmīgi, ka Baltijas flotes jūrnieki, kuriem apvērsuma dienā bija gandrīz vai izšķiroša loma, jutās pievilti un sarūgtināti un jau 1921. gada martā Kronštatē sacēlās pret “padomju varu, ko uzurpēja komunisti”. Šis matrožu “dumpis” tika brutāli apspiests.

Kad Vācija un Austroungārija tika sakautas Pirmajā pasaules karā un 1918. gada rudenī kapitulēja, vispārējā haosa un apjukuma gaisotnē īslaicīgas “padomju republikas” izveidojās Bavārijas galvaspilsētā Minhenē un Ungārijā. Tās cieta sakāvi, un Ungārijā asiņaino sarkano teroru nomainīja ne mazāk nežēlīgs baltais.

Padomju Krievijā tika izveidota čeka – brutāls represijas aparāts, ko vadīja Fēlikss Dzeržinskis un viņa vietnieks Jēkabs Peterss. Kad pilsoņkarš Krievijā beidzās ar boļševiku uzvaru, Ļeņins izmisis stāvēja, var teikt, pie sasistas siles: rūpniecība bija sagrauta, zemē valdīja bads, viņš ar šausmām pārliecinājās, ka piespiedu kārtā ‘”komunismu” ātrumā īstenot nav iespējams. Nezinādams citu izeju no valsts sabrukuma, Ļeņins izsludināja t. s. jauno ekonomisko politiku – NEP, faktiski atjaunojot brīvo tirgu. Nu ko, ekonomika puslīdz atkopās, un vienlaikus Maskavā, Petrogradā/Ļeņingradā un Tiflisā (vēlāk Tbilisi) sāka plaukt moderna, “proletāriskā” māksla un arhitektūra, sasaucoties ar līdzīgām modernisma tendencēm divdesmito gadu Vācijā.

Šīm divdesmito gadu vēsmām gals pienāca 1929. gadā, izceļoties “Lielajai depresijai” (pasaules ekonomiskajai krīzei) ASV un Eiropā un sākoties Staļina veiktajai nežēlīgajai un neķītrajai kolektivizācijai un industrializācijai, kas maksāja dzīvību miljoniem zemnieku un ļāva gulaga lēģeriem piegādāt bezmaksas darbaspēku jaunajiem rūpnīcu kompleksiem. Interesanta un paradoksāla parādība: daudzi amerikāņu inženieri un citu nozaru speciālisti, krīzes rezultātā palikuši bez darba, devās uz PSRS, lai palīdzētu Staļinam “izpildīt un pārsniegt piecgades plānus”. Vēlāk daudzi no viņiem tika arestēti kā “kaitnieki”…

Te minēti tikai daži no šī “sarkanā gadsimta” (pēc “New York Times” formulējuma) aspektiem. Ļoti zīmīgs un svarīgs ir arī ideoloģiskais pavērsiens, ko Staļins uzsāka pēc 1934. gada un pilnveidoja pēc uzvaras vācu–padomju karā: marksistiskais internacionālisms pakāpeniski un mērķtiecīgi tika aizstāts ar “dižās Dzimtenes” kultu un līdzīgu lielvalstisku terminoloģiju, kad Jaltas un Potsdamas konferenču rezultātā Eiropa austrumos no Elbas nonāca Kremļa tiešā vai netiešā pakļautībā. Noteicošais faktors bija ne tik daudz “sabiedriskās iekārtas maiņai”, cik Kremļa impērijas paplašināšana t. s. sociālistisko satelītvalstu veidolā.

Par komunisma norietu pēc Berlīnes mūra krišanas un PSRS sabrukuma saturīga apcere pildītu vismaz biezu sējumu, tāpēc aprobežosimies ar šā brīža situācijas konstatējumu. Ķīna formāli ir komunistiska, un tās likteņus nosaka KP Politbirojs, kura vadība pēdējos gadu desmitos tiek mainīta (bez apvērsumiem) ik 10 gadus. Ķīna kļuvusi par vienīgo nopietno ASV konkurentu visās jomās globālā mērogā, un tikai tāpēc, ka oficiāli proklamētais “sociālisms ar ķīniskām īpatnībām” faktiski ir brīvā tirgus ekonomikas attīstība, kas ļāva izveidoties spēcīgai vidusšķirai, un centralizētā, faktiski nacionālistiskā kompānijas vadība prezidentam Sji šķiet svarīga, lai novērstu šķelšanos un “pārāk lielu brīvdomību”, kas varētu satricināt šo politisko un ekonomisko monolītu.

Un kas ir Ziemeļkoreja? Tas ir par valsti kļuvis murgs.

LA.lv