Pirms 100 gadiem, mērot laiku pēc jaunā stila, ķeizariskās Vācijas armija plkst. 9 rītā sāka uzbrukumu Rīgai. Pēc artilērijas sagatavošanas uguns pie Ikšķiles pāri upei tika uzcelti trīs pontonu tilti. 1917. gada revolucionāro notikumu demoralizētā Krievijas armija nespēja izrādīt pienācīgu pretošanos, un uzbrukums 3. septembrī vainagojās ar Rīgas ieņemšanu. Kaujas pašā pilsētā nenotika, taču atsevišķi vācu artilērijas šāviņi Rīgā sāka krist jau 1. septembra pusdienlaikā. Viens no tiem eksplodēja Vērmaņdārzā, cits pārsita ūdensvadu un izraisīja plūdus Aleksandra (Brīvības) ielā. 2. septembrī Rīgā bija bezvaras periods; karavīri un civilisti laupīja veikalus un noliktavas. Krievijas 12. armijas galvenie spēki tikmēr haotiski atkāpās Cēsu virzienā, pametot artilēriju un vezumus. Ja ne latviešu strēlnieku niknā pretošanās uzbrucējiem pie Mazās Juglas, armiju aplenktu un sagrāve būtu pilnīga. Uzbrukuma operācija noslēdzās 6. septembrī. Latviešu sabiedrībā Rīgas zaudējums strauji mazināja lieliniecisko ideju popularitāti. Kā atzīmējis vēsturnieks Jānis Šiliņš: “Tieši pēc Rīgas zaudēšanas sākas īstais ceļš uz Latvijas neatkarību, jo lielai daļai latviešu politiķu kļūst redzams tas, kas vēl vairāk kļuva skaidrs pēc 7. novembra lielinieku apvērsuma un Satversmes sapulces izdzenāšanas – ka Latvijas neatkarība ir vienīgā pareizā izvēle.”