Plakāts “Lai dzīvo komunistiskais internacionālisms!”.

Pirms 100 gadiem, laiku mērot pēc jaunā stila, Padomju Krievijas Tautas komisāru padome, kas pēc lielinieku oktobra apvērsuma bija uzņēmusies valdības uzdevumus, pasludināja “Krievijas tautu tiesību deklarāciju”. Tā noteica valstī visu tautu “līdztiesību un suverenitāti”, pašnoteikšanās tiesības līdz pat savas valsts nodibināšanai, visu veidu nacionālo un reliģisko privilēģiju un ierobežojumu atcelšanu, Krievijas nacionālo minoritāšu un etnisko grupu attīstības brīvību. Vēsturnieki vēl tagad diskutē, ko lielinieki ar šo bija domājuši un kādi bija viņu mērķi. Izplatītākā ir versija, ka saskaņā ar tā brīža boļševistisko pasaules uzskatu “vispasaules revolūcija” bija neizbēgama, līdz ar to bija gaidāms, ka valstu un nacionālās robežas zaudēs jēgu. Kādēļ mēģināt kādu noturēt sagruvušajā impērijā, ja visi tāpat drīz apvienosies globālā “strādnieku un zemnieku valstī”? Pēc citas versijas, Ļeņina lielinieki ar šo soli vēlējās iegūt citu bijušo impērijas tautu simpātijas, jo Kerenska Pagaidu valdība autonomijas dāvāšanā bija skopa. Vēl ir versija, ka, ņemot vērā frontes līniju, lielinieki cerēja, ka viņu pasludinātā tautu brīvlaišana sarežģīs situāciju otrpus frontes līnijai, kur atradās lietuvieši, latvieši, baltkrievi, ukraiņi. Jebkurā gadījumā “Krievijas tautu tiesību deklarācijai” bija vien minimāla ietekme uz valstiskuma veidošanās procesiem Baltijā.