Latviešu strēlnieki pieslienas lieliniekiem

Lasītākie

Mistika: pie Ukrainas robežas atvēries milzīgs krāteris, ko dēvē par “portālu uz pazemes pasauli” 32

Kokteilis

Mākslīgais intelekts nosauc 5 sieviešu un 5 vīriešu vārdus, kas nes laimi to īpašniekiem 24

Putins ir izmēģinājis jaunu “superieroci”, kādu pasaule “vēl nav redzējusi” 154

Lasīt citas ziņas

Pirms 100 gadiem (30. maijā pēc jaunā stila) Rīgas Interimteātrī, kas atradās mūsdienu Kronvalda parka teritorijā, noslēdzās II Latviešu strēlnieku apvienotās padomes kongress un tika pieņemta tā sauktā “17. maija rezolūcija”. Tai bija būtiska loma tuvāko gadu notikumu attīstībā Latvijā, bet 1917. gada maijā daudziem pilsoniski un nacionāli domājošiem latviešiem tā bija kā zibens no skaidrām debesīm, jo strēlnieki rezolūcijā deklarēja, ka pāriet lielinieku pusē. Pilsoniskās partijas bija “nogulējušas” aģitācijas darbu, ko strēlnieku rindās jau kopš Februāra revolūcijas īstenoja sociāldemokrātu radikālais spārns. Bija šķitis pašsaprotami, ka strēlnieki būs galvenais spēks un arguments cīņā par autonomu, vienotu Latviju, taču rezolūcija pasludināja neuzticību Krievijas pagaidu valdībai, atteikšanos karot un varas nodošanu strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomēm. Tika ievēlēts jauns strēlnieku izpildu komitejas jeb “Iskolastrela” sastāvs ar lielinieku vairākumu. Latvijas autonomijas prasība rezolūcijā pat netika izteikta, tāpat kā gatavība atkarot vāciešiem okupēto Kurzemi un Zemgali. Drīz pēc tam publicists un literāts Kārlis Skalbe pauda savu rūgti ironisko domu, ka latvieši nav tauta, bet bars, kurā “katrs brien uz savu pusi”, un naivi gaidīt, lai divi miljoni kalpu nodibinātu sev valsti. Cerības, ka Latvijas patstāvību atnesīs strēlnieki uz saviem durkļiem, bija izplēnējušas un nācās meklēt citus ceļus.