Ēka Brestā, kur notika sarunas.

Pirms 100 gadiem vācu ieņemtajā Baltkrievijas pilsētā Brestļitovskā (Brestā) sākas pirmais miera sarunu posms starp Vāciju, tās sabiedrotajām valstīm, no vienas un Padomju Krieviju, no otras puses. Rietumu frontē karš turpinājās, bet pamiers ar Krieviju jau bija noslēgts. Lielinieku vadoņiem šķita, ka svarīgākais ir visādos veidos novilcināt laiku, izvirzot abstraktas idejas par “mieru bez aneksijām un kontribūcijām” un nepaust skaidru attieksmi pret vācu ieņemtajām teritorijām, tajā skaitā Lietuvu un Latviju. Nekonkrētība kaitināja vāciešus, taču Ādolfa Jofes vadītā delegācija sekoja lielinieku partijas norādījumam “noturamies līdz vācu ultimātam, pēc tam padodamies”. Ļeņins un Trockis cerēja, ka tūdaļ arī Vācijā sāksies revolūcija un tad viss iepriekš sarunātais tāpat zaudēs jēgu, turklāt “vispasaules revolūcija” nav aiz kalniem. Šī taktika neattaisnojās. Lielinieku nekonkrētības nogurdinātie vācieši 1918. gada februārī sāka uzbrukumu, tostarp ieņemot visu Latviju un Igauniju. Aptuveni 30 cilvēku lielajā padomju delegācijā pirmajam Brestas miera sarunu posmam bija arī divi latvieši. Eksperta statusā piedalījās Bauskas apriņķī dzimušais Krievijas Dienvidrietumu frontes armiju štāba pretizlūkošanas virsnieks, apakšpulkvedis Jānis (Ivans) Ceplītis, kurš vēlāk dienēja Ukrainas armijā, bet 1919. gada beigās atgriezās Latvijā un turpināja militāro karjeru. Savukārt delegāciju pavadošajā ierindas sastāvā bija Mežotnes pagastā dzimušais bijušais tālbraucējs stūrmanis, Krievijas Melnās jūras karaflotes praporščiks Kārlis Ziediņš.