×
Mobilā versija
Brīdinājums -13.4°C
Haralds, Almants
Piektdiena, 23. februāris, 2018
22. novembris, 2017
Drukāt

1917. gada 22. novembrī. Vidzemē pasludina padomju varu (7)

Rozins

Fricis Roziņš

Pirms 100 gadiem Valkā sarīkotā Latvijas Strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomes sēde pasludināja, ka vācu neokupētajā Latvijas daļā, tas ir Vidzemē, tiek iedibināta padomju vara un civilā pārvalde pāriet padomes izpildkomitejas – Iskolata – rokās. Ar šo lēmumu Latvijas teritorijā varu pārņēma lielinieki, kas balstījās uz latviešu strēlnieku vienībām. Par Iskolata priekšsēdētāju ievēlēja latviešu lielinieku Frici Roziņu, kurš tikai pirms dažiem mēnešiem atgriezās no emigrācijas ASV. Visas līdzšinējās pašvaldību iestādes – pilsētu domes, arī demokrātiski ievēlētās zemnieku padomes – bija atlaižamas kā “kontrrevolucionāras”, vietējo varu nododot pagasta bezzemnieku padomju rokās. Iskolats atradās naidīgās pozīcijās latviešu pilsonisko aprindu centieniem sākt neatkarīgas Latvijas valsts veidošanu. Drīz vien aizliedza Latviešu Pagaidu nacionālās padomes (LPNP) darbību. Aizliedza arī preses izdevumus, kas pauda LPNP idejas, – “Līdumu”, “Laika Vēstis”. Lielinieku “Iskolata republika” pastāvēja līdz vācu uzbrukuma sākumam 1918. gada februārī. Atskaitot dažas pozitīvas atšķirības – latviešu valodas pasludināšana par pārvaldes valodu un Daugavpils, Ludzas un Rēzeknes apriņķu pievienošana Vidzemes guberņai –, latviešu lielinieki visā centās atdarināt “vecākos brāļus” Petrogradā. Padomju okupācijas gados “Iskolata republiku” traktēja teju kā pirmo Latvijas valstiskumu, ar to, protams, mēģinot noliegt 1918. gada 18. novembra Latviju, jo arī 1940. gada okupācija taču tika pasludināta par 1917. un 1919. gada padomju varas “atjaunošanu”.

Pievienot komentāru

Komentāri (7)

  1. Komentatori, neputrojieties! Šis Iskolats neko daudz nepaguva izdarīt pa trīs mēnešiem. Tas viss galvenokārt bija visādās rezolūcijās un uz papīra. Vēlāk padomju tiesībnieki un vēsturnieki savās disertācijās no tā izpūta diezin kādu pirmo Latvijas valsti.

  2. Daļiņa no “Vispasaules revolūcijas” notikumiem Latvijas vēsturē:
    Pēc lielinieku (boļševiki jeb sociāldemokrātu partijas atzars)
    pirmās varas norieta Latvijas teritorijā atklājās ap 5000 iznīcināto
    pret revolucionāro elementu (inteliģence, uzņēmēji, lielsaimnieki un
    citi pretlieliniecisko ideju pārstāvju)
    Pēc boļševiku varas zaudēšanas Pēteris Stučka (LSPR vadītājs) komentēja:
    Viens no mūsu varas zaudēšanas faktiem ir pārāk vieglā atieksme pret buržuāzijas pārstāvjiem…

  3. Viss pasaules revolūcijas vēstures daļiņa arī Latvijas vēsturei:
    Latviešu pretlielinieciski noskaņotā prese 20. gados, rakstot par sarkanā terora mēnešiem, min, ka laikā no 3. janvāra līdz 22. maijam bojā gājuši 7000 Latvijas pilsoņi. Pēc oficiālajām publikācijām komunistu izdevumos redzams, ka lielinieki nošāvuši Rīgā 1549, bet uz laukiem — 2083 cilvēkus (kopā 3632). Tomēr latviešu trimdas vēsturnieks Ā. Šilde uzskata, ka ne visi upuri bija reģistrēti, un to skaitu palielina līdz vismaz 5000 cilvēkiem.
    Komunistu varas pieci mēneši 1919. gadā iegājuši vēsturē kā latviešu tautas traģiska pieredze, kas, šķiet, uz visiem laikiem izravēja no tās apmātību ar lielinieciskumu. Tomēr, pēc komunistu vadoņu domām, upuru skaitam vajadzēja būt vēl lielākam. Pēc Rīgas krišanas 1919. gada 22. maijā J. Peterss pārmeta latviešu komunistiem pārāk lielu mīkstsirdību pret buržujiem.

  4. Viss pasaules revolūcijas plāna realizācijas daļiņa ari Latvijas vēturē:

    1919. gada 30. janvārī Stučkas valdība izdeva pavēli par Revolucionārā kara tribunāla izveidi. Tribunālā darbojās trīs cilvēki — priekšsēdētājs un divi locekļi, par savu revolucionārajam proletariātam tīkamo “darbu” viņi saņēma arī atalgojumu — priekšsēdis 1500 rubļus, bet abi pārējie — katrs 750 rubļus mēnesī. Pie šīs represīvās struktūras bija piekomandēti arī 10 — 30 sarkanarmieši. Vēl pie tribunāla darbojās arī 1 — 2 rezerves locekļi, 4 — 8 izmeklētāji, tulks, sekretārs, lietveži u. c. Tribunāls formāli bija pakļauts Revolucionārajai kara padomei, kurā darbojās komunisti Daniševskis, Bauze, Daumanis, Avens, Stīga un Bērziņš.na no drūmākajām lapusēm jo šajā laiLatviešu pretlielinieciski noskaņotā prese 20. gados, rakstot par sarkanā terora mēnešiem, min, ka laikā no 3. janvāra līdz 22. maijam bojā gājuši 7000 Latvijas pilsoņi. Pēc oficiālajām publikācijām komunistu izdevumos redzams, ka lielinieki nošāvuši Rīgā 1549, bet uz laukiem — 2083 cilvēkus (kopā 3632). Tomēr latviešu trimdas vēsturnieks Ā. Šilde uzskata, ka ne visi upuri bija reģistrēti, un to skaitu palielina līdz vismaz 5000 cilvēkiem.
    Komunistu varas pieci mēneši 1919. gadā iegājuši vēsturē kā latviešu tautas traģiska pieredze, kas, šķiet, uz visiem laikiem izravēja no tās apmātību ar lielinieciskumu. Tomēr, pēc komunistu vadoņu domām, upuru skaitam vajadzēja būt vēl lielākam. Pēc Rīgas krišanas 1919. gada 22. maijā J. Peterss pārmeta latviešu komunistiem pārāk lielu mīkstsirdību pret buržujiem.

    Latvijas Avīze, 2004. gada 02. janvāris

  5. Latvieši paši savu valsti gatavi bija pazudināt .Pie tam visos laikos.

    • Arī mūsdienās latviešu valodai, latviešu kultūtvēsturiskajām vērtībā un visam pārējam latviskajam vislielākais apdraudējums nāk no pašiem latviešiem:
      – ar savstarpējos kašķāšanos;
      – ar otra noskaušanu un uzmešanu;
      – ar divkosību u.c. daudzām citām visa latviskā postošajām īpašībām. Lai tās visas uzskaitītu, šeit ierakstiem nepietiks vietas …

    • Latvijas vislielākais postītājs ir pats latvietis …

Draugiem Facebook Twitter Google+