Francis Kemps 30. gados.

Latgalieši prasa autonomiju

Pirms 100 gadiem Petrogradas strādnieki, inženieri, inteliģences pārstāvji un citi aktīvisti no Latgales nodibināja “Letgolas Tautas komitetu” (pēc vecā stila, tas notika 15. martā), kas izvirzīja Latgales autonomijas ideju un nolēma pieprasīt Krievijas pagaidu valdībai Latgales atdalīšanu no Vitebskas guberņas. Komitejā bija 42 biedri, bet padomi veidoja desmit locekļi, no kuriem pazīstamākie ir Francis Kemps, Boļeslavs Miglinīks un Jezups Kangars. Komitejas ceļš atšķīrās no tā, ko sev bija izvirzījuši latgalieši, kas pulcējās ap bijušo Krievijas Valsts domes deputātu Franci Trasunu. Trasuna piekritēji aizstāvēja tūlītēju pievienošanos pārējiem Latvijas kultūrvēsturiskajiem novadiem jeb “baltiešiem”, kā toreiz teica, bet Latgales Tautas komiteja tās izdotajā laikrakstā “Liaužu Bolss” norādīja, ka “cytaiž veras uz sovas tautas darišonam un atzeist, ka nu tos sasavinošanos baltišim byus tikvin lobums, bet letgališim byus daudz slyktumu un gryutumu”. Proti, tika uzskatīts, ka “baltieši”, vairākumā būdami, centīsies politiski un ekonomiski pakļaut latgaliešus – “sajems sovā rukā vysus dzeivias lobumus”. Kempa piekritēju ieskatā, vispirms bija jāpanāk Latgales atdalīšanās no Vitebskas guberņas un tikai tad jālūkojas pēc Latgales pievienošanos pārējai Latvijai ar nosacījumiem, kas garantētu novada kultūras, reliģijas un valodas īpatnību saglabāšanu. Šīs domstarpības sāka nogludināties tikai 1917. gada beigās.